ilgoties. tās ir tik savādas jūtas. pēc kā es ilgojos un kāpēc. tie ir tik savādi jautājumi. un tik savādas atbildes nav spēka man atrast. kur ir tā robeža starp mūsu sapņiem un patiesībā notiekošo. kur ir tā robeža starp atmiņām un izrotāto. kur ir robeža starp likumsakarībām, tā saucamo likteni un mūsu vainu, spēku un darbu, sekām. robežas, kas nenorobežo, bet paplašina redzes loku. ja nebūtu robežu, vai tu vēlētos iet tik tālu, lai paraudzītos kas ir aiz, otrpus? robežas kā rāmji gleznām, bet dabai rāmja nav, vien tu? just savas robežas - nenodarīt sev ļaunu? ierobežot sevi, uzlikt vāciņu, lai nelīst ne iekšā, ne laukā?
kur ir manas ilgu robežas?