man nepavisam nav klaustrofobijas, kad līst man tik ļoti gribās ielīst, vienalga vai padusē tavā vai plaukstā, meža sūnās vai skurstenī ielīst, man nepavisam nav klaustrofobijas, un, kad līst man ļoti patīk ielīst
man nepavisam nav pašpārmetumu, ka runāju, domāju pusaudža domas, pārāk saldas un pārāk traģiskas tās, pārāk nemākulīgi teiktas, tādas pašas kā citiem, bet man nepavisam nav žēl, ka neatšķiros no viņiem, ko tad pelēkās masas darītu, ja viena iztrūktu, kaa tad savādāk, kur tad savādāk vēl varu es būt, ja ne te, ja ne tā, ja ne šāda - kā esmu
kad vēl domāšu melnās šokolādes domas, kad vēl ļaušu cukuram pa manām vēnām skriet, vēl nekad manas asinis nav bijušas tik saldas, vairs nekad tās tādas arī nebūs
manas domas un vārdi jau nav atliekami, kad tie nāk, tad man jāsaņem, jāsagaid laipni, jācienā ar tēju un cepumiem saldiem uz galda, jāsarakā ogles un jāpiemet malka - lai siltāk
zinu, tev patiktu labāk, ja es par sauli un zvaigznēm, ja par tevi, pavasara mīlu un rudens putnu kāšiem, bet es tik visu laiku par sevi, par sevi, par skursteņiem un visādiem nedejotiem valšiem, bet, redzi, es nevaru sevi atklikt vēlākam laikam, es jau nevaru sākt pēkšņi baidīties no tumsas; man nepavisam nav klaustrofobijas, un, kad līst, man sagribās ielīst
_____________________________________ es izdaru sevi šodien, kas to zin, vai vēl būšu rīt, es izlīstu ārā šodien, un ielienu sevī aizparīt
|