ok, kas īsti mani saērcina, kad runa iet par grāmatām, filmām, lietām, kas izpelnijušās masu vērību, popularitāti, "cieņu". tādu masu uzmanību, kas nekam nelīdzinās vairāk, kā vienkārši reklāmai.
Harijs Poters, Paulu Koelju, Stum stum, Dens Brauns
turpināt varētu vēl ilgi pieminot arī spaisenes un backstreetboys...

frāze - esmu tik daudz par to dzirdējis, būs man arī jānopērk/jāizlasa/jānoklausās.
emocijas ir pārvēstas masu psihozē/hipnozē. un tas, ka allaž atrodās vesels bars mušu, kas krīt virsuu mušpapīram, vai varbūt pat pilnīgi nevainīgai medus pilei uz galda, arī ir tas, kas saērcina. es vienmēr esmu pretojusies bara instinktiem un es nespēju paciest, ja mani kāds mēģina ietekmēt tik neprofesionāli, ka es to nevaru nepamanīt.

Da vinchi kodu neesmu izlasījusi vēl joprojām un arī netaisos to grāmatu nemaz ņemt rokā, pat ja tādejādi zaudēšu pusi pasaules gudrību, ko varētu iegūt. nu neesmu es vēl iemācijusies, neesmu vēl tik gudra un saprātīga, lai spētu to visu pagriezt sev par labu, gūt sev labumu, tādēļ, lai nenodarītu sev ļaunumu, es no tā bēgu.

ai, lab, ir baigi daudz vēl ko teikt, bet neteikšu, turklāt pat tas mazumiņš, ko esmu uzrakstījusi, no manas puses izraisītu komentāru izvirdumus, ja to būtu rakstījis kāds cits, kādā citā žurnālī.