publikas klepus starp koncerta daļām

Milans Kundera

Nepanesamais esības vieglums

bet vai tā bija mīlestība? Vēlme mirt kopā ar Terēzi katrā ziņā bija pārspīlēta, viņš taču sastapa šo meiteni tikai otro reizi mūžā! Vai šādi histēriskā veidā nereaģēja cilvēks, kas dvēseles dziļumos apzinās savu nespēju mīlēt un tāpēc sāk izlikties, ka mīl?

cilvēks nekad nevar zināt, kas viņam jāgrib, jo dzīvo tikai reizi un nespēj savu dzīvi nedz salīdzināt ar iepriekšēhām, nedz to labot nākamajā. Kā izdarīt labāk? Nav nekādas iespējas pārbaudīt, kurš lēmums labāks, jo trūkst salīdzinājuma. Dzīvē viss gadās pirmo reizi un bez sagatavošanās. Cilvēks ir kā aktieris, kas izrādi spēlē nemēģinājis. Bet ko gan vērta ir dzīve, ja pirmais mēģinājums jau ir pati dzīve? Tāpēc dzīve vienmēr atgādina uzmetumu. Taču nē, laikam tā nebūs, jo uzmetums ir gatavošanās kam citam, gatavošanās gleznai, turpretī mūsu dzīve nav uzmetums nekam. Skice bez gleznas.

Einmal ist keinmal, Tomāšs atkārtoja vācu sakāmvārdu. Vienreiz ir tas pats, kas nemaz. Dzīvot tikai vienu mūžu ir gandrīz tas pats, kas nedzīvot nemaz.

Savām mīļākajām viņš atkārtoja: abeim laimi var sniegt tikai nesentimentālas attiecības, kad viens netīko pēc otra brīves un dzīves.

Tomāšs uzskatīja, ka mīlēties ar sievieti un gulēt ar sievieti ir divas ne tikai atšķirīgas, bet arī pretrunīgas kaisles. Mīla neizpaužas tieksmē pēc mīlēšanās (šo tieksmi izraisa bezgala daudzas sievietes), bet gan tieksmē gulēt kopā (šī tieksme attiecas tikai uz vienu sievieti).

Cilvēks, kas tīko atstāt savu dzīvesvietu, nav laimīgs.

Nav nekā smagākā par līdzjūtību. Paša sāpes vieglāk panesamas nekā citam līdzi justās, par kādu vai kāda dēļ pārdzīvotās, jo, iztēles kāpinātas, tās cilvēku skar neskaitāmās izpausmēs.

Kad cilvēks katrai miesas daļai (mulsinošajam) bija devis nosaukumu, tā pārstāja viņu mulsināt.

Studētu cilvēku no autodidakta atšķir nevis zināšanu apjoms, bet cita mentalitātes un pašapziņas pakāpe.

Viņas sapņi bija ne vien iespaidīgi, bet arī krāšņi. Šo faktoru Freids savā sapņu teorijā atstājis bez ievērības. Taču sapnis nav tikai vēstījums (parasti šifrēts), tā ir arī estētiskā aktivitāte, rotaļa, kas pati par sevi jau ir vērtība. Sapnis ir pierādījums, ka fantāzija un ilgas pēc nenotikušā pieder pie cilvēka pamatdziņām.

Tam, kurš arvien tiecas "kaut kur augstāk", ir jāņem vērā, ka reiz var uznākt reibonis. Kas ir reibonis? Bailes no kritiena? Bet kāpēc reibonis uznāk arī skatu tornī, kur drošas margas? Tātad reibonis nav bailes no kritiena, bet kas cits. Reibonis norāda, ka mūs valdzina un pievelk dzīles; tās modina kritiena alkas, kurām mēs izbailēs pretojamies.

Vājumam tātad piemita reibinoša pievilcība.

Taču, ja stiprais ir pārāk vājš, lai nodarītu pāri, vājajam ir jābūt pietiekami stipram, lai aizietu.

Viņa alka izdarīt ko tādu, lai vairs nebūtu atpakaļceļa. Tas bija reibonis. Skurbinošas un nepārvaramas ilgas pēc kritiena. Taču to varēja saukt arī par vājuma skurbumu. Cilvēks apzinās, ka ir vājš, un negrib tam pretoties, bet gan ļauties. Paša vājums viņu reibina, un viņš vēlas būt vēl vājāks; vēlas pakrist laukuma vidū cilvēku priekšā; vēlas būt tas zemākais no viesiem. Un vēl zemāks.

viņai uz pleciem atkal nolaidās nejaušības putni.

un tas, ko cilvēks pats nav izvēlējies, nav nedz viņa nopelns, nedz neveiksme.

ko nozīmē būt neuzticīgam? Tas nozīmē pames ierasto un doties nezināmajā.

taču, ja mēs nodosim B, kura dēļ bijām nodevuši A, no tā vēl neizriet, ka mēs izlīgstam ar A. Pirmā nodevība vairs nav labojama. Tā izraisa ķēdes reakciju, un katra nākamā nodevība cilvēku arvien vairāk attālina no nodevību sākumpunkta.

ekstrēmisms ir robeža, aiz kuras beidzas dzīve, un ekstrēmas kaislības kā mākslā, tā politikā ir aizplīvurota nāves vēlme.

Beztendences skaistums... Jā. Tomēr varētu sacīt arī tā: skaistums kā kļūme. Pirms skaistums pilnīgi izzudīs no pasaules, tas kādu laiku vēl pastāvēs kā kļūme. Skaistums kā kļūme ir dailes vēstures pēdējā fāze.

Skaistums ir nodota pasaule. Tā atrodama tikai tad, ja noliedzēji, nodevēji aiz pārskatīšanās to ir aizmirsuši. Tas slēpjās aizkulisēs. Lai to atklātu, ir jānoplēš dekorācijas.

..dzīvot patiesībā, nemelojot ne sev, ne citiem, bija iespējams tiaki pilnīgā vienatnē. Tikko cilvēks tiek vērtos, vinš apzināti vai neapzināti pielāgojas vērtoāju vēlmēm un vairs nerīkojas patiesi. Būt vērotam, domāt par vērotājiem nozīmē dzīvot melos.

...viņas mūža kompozīcija tikai sākās, un viņa tajā pateicīgi ieauda aizgūtos motīvus.

Un bērna jautājumi ir paši būtiskākie. Vienīgi naivi jautājumi ir īsti nozīmīgi, jo uz tiem nevar atbildēt. Bet jautājums, kam nav atbildes, ir kā aizšķērslis, kas liedz tālāko ceļu. Citiem vārdiem sakot, neatbildēti jautājumi rada un iezīmē cilvēka iespēju eksistences robežas.

Kas ir koķetērija? Varētu sacīt tā: uzvedība, kas otram ļauj noprast, ka ir iespējama seksuāla tuvināšanās. Bet tikai iespējama, nevis droši gūstama. Citiem vārdiem, koķetērija ir negarantēts dzimumattiecību solījums.

Šādos mirkļos dzimst mīlestība. Sieviete nespēj pretoties balsij, kas aicina viņas biklo dvēseli, bet vīrietis nespēj atraidīt sievieti, kuras dvēsele uzklausa viņa balsi.

...viņu mīla ir savādi asimetriska: tā balstās uz Terēzes absolūto uzticību kā milzu pils un vienas vienīgas kolonnas.

Kā gan var būt, ka viņš, necienīdams cilvēkus, tomēr jūtas tik atkarīgs no viņu sprieduma?

Cilvēks ir tik bezspēcīgs pret glaimiem.

.cilvēki jūtas bezgala laimīgi, redzot savu tuvāko morāli pazemotu, un nepieļaus, lai tas attaisnodamies viņiem liegtu šo baudījumu.

Tomēr cilvēks ir tiesīgs baidīties no briesmām arī tad, ja tās ir tikai šķietamas.

kas paliek pāri no dzīves, kad cilvēks zaudē to, ko līdz šim uzskatījis par savu sūtību?

brīvība viņa izpratnē jau no agras jaunības bija sievietes.

Un tomēr starp iedomas aptuvenību un īstenības noteiktību paliek kāda sīka netveramība, kas nelika Tomāšu mierā. Sekošana netveramajam vēl nebeidzas ar atsegtu kailumu, tā turpinās.

Cilvēka "es" slēpjas viņa neiedomājamā daļā. Proti, mēs varam iedomāties tikai to, kas visiem kopīgs un pazīstams. Individuālais "es" ar to arī atšķiras no masu "es", ka nav ne paredzams, ne izskaitļojams. Tas vispirms ir jāsaskata, jāatklāj un jāizprot.

ideāls, kā zināms, ir tas, kas paliek nesasniegts.

Rādās, ka cilvēka smadzenēs ir kāds īpašs nostūris, ko varētu dēvēt par poētisko atmiņu un kur saglabājas it viss, kas mūs reiz ir saviļņojis un aizkustinājis, darījis mūsu dzīvi skaistāku. (kopš tās dienas, kad T. bija sastapies terēzi, nevienai citai sievietei nebija ļauts šajā smadzeņu stūrītī atstāt ne mazākās pēdas.) Citiem vārdiem runājot, mīlestība sākas tajā brīdī, kad sieviete jau ar pirmo vārdu iegulst vīrieša poētiskajā atmiņā.

Ja vecāki dzīvo kopā ar bērniem, viņi aprod ar ārējo līdzību. Tā viņiem ir pierasta un, ja reizēm arī tiek pamanīta, viņus tikai uzjautrina. Taču Tomāšs ar dēlu kā pieaugušu cilvēku sarunājās pirmo reizi mūžā un nebija radis savu sašķobīto muti redzēt otra sejā! Iedomājieties, ka jums ir amputēta roka un piešūta kādam citam. Šis cilvēks sēž jūsu priekšā, žestikulē, un jūs raugāties kā uz baismīgu rēgu. Tā ir jūsu tik labi pazīstamā roka, bet jūs šausmās vairāties no tās pieskāriena!

Es jau teicu, ka literārie varoņi nedzimst kā dzīvi cilvēki no mātes miesām, bet rodas no situācijas, teikuma vai metaforas, kur gluži kā kodols čaulā slēpjas kāda būtiska iezīme, ko autors iedomājas vai nu neviena neatklārtu, vai tādu, par kuru vēl nav pateikts pats galvenais.

Kā ir labāk? Kliedzot paātrināt savu galu vai klusējot izplelnīties lēnu, mierīgu nomiršanu?

Uzbudinājums ir mehāniska rotaļlieta, ar ko izklaidējas mūsu Radītājs, turpretī mīlestība pieder vienīgi mums un dara mūs neatkarīgus no Radītāja. Mīlestība ir mūsu brīvība.

Reliģija apgalvo, ka cilvēks ir radīts pēc Dieva ģīmja un līdzības. Taču var būt vai nu vienādi, vai otrādi: ja cilvēks radīts pec Dieva līdzības, tad Dievam ir zarnas; ja Dievam nav zarnu, tad cilvēks viņam nelīdzinās.
Sūds ir smagāka teoloģiskā problēma nekā ļaunums. Dievs piešķīris cilvēkam brīvību, un galu galā mēs varam pieņemt, ka viņš nav atbildīgs par mūsu ļaundarībām. Taču atbildību par sūdiem visā pilnībā ir jāuzņemas tam, kurš cilvēku radījis.

Kurš gan nekļūdīgi nosacīs, cik lielā mērā mūsu attieksmi pret apkārtējiem diktē jūtas: mīlestība un nepatika, labestība un naids? Un cik lielā mērā to ietekmē spēku samērs?

Alkās pēc paradīzes izpaužas cilvēka vēlme nebūt cilvēkam.

Taču šāda mīlestība ir nesavtīga. Terēzei neko nevajadzēja no Kareņina(suns). Viņa neprasīja arī pretmīlu, jo nekad neuzdeva jautājumus, kas nomāc cilvēka prātu: vai viņš mani mīl? vai viņš kādu mīlējis stiprāk par mani? vai viņš mani mīl vairāk, nekā es viņu? Var gadīties, ka šie jautājumi, kas uzstāj, pratina, pēta, sver un analizē mīlsetību, to nakauj jau dīglī. Var arī gadīties, ka mēs nespējam mīlēt tieši tāpēc, ka vēlamies tik mīlēti; tas ir, mēs prasām kaut ko (mīlestību) no otra, nevis tuvināmies viņam, alkstot vienīgi viņā klātbūtnes.
Un vēl. Terēze pieņēma Kareņinu tādu, kāds viņš ir, necenšoties veidot pēc sava ģīmja un līdzības. Viņa atzina ka sunim ir sava pasaule, nemēģināja viņam to atņet un nebija greizsirdīga viņā slēpto tieksmju dēļ. Terēze audzināja Kareņinu ne jau tāpēc, ka gribētu viņu pārveidot (kā vīrs tīko pārveidot sievu un sieva vīru), bet gan tāpēc, ka vēlējās iemācīt kādu elementāru valodu, kas viņiem ļautu saprasties un sadzīvot.
Un piedevām. Mīlestība pret suni ir labprātīga. Terēzi neviens nespieda mīlēt Kareņinu.
Un galveno kārt. Neviens cilvēks nevar otram dāvāt idilli. To spēj vienīgi dzīvnieks, jo viņš nav izdzīts no paradīzes. Cilvēka un suņa mīlestība ir idilliska. Tur nav konfliktu un sirdi plosošu skandālu, tur viss stāv uz vietas. Kareņins iekļāva Terēzi un Tomāšu savā dzīvē, kam pamatā bija atkārtošanās, un gaidīja no viņiem to pašu.

..jo cilvēkam laiks neriņķo pa apli, bet traucas taisni uz priekšu. Šī iemesla dēļ cilvēks nespēj būt laimīgs, jo laime ir atkārtošanās ilgas.

Bailes ir šoks un akluma brīdis. Bailēm nepiemīt nekā daiļa. Vilcēks redz vienīgi gaidītā nezināmā notikuma spilgto uzplaiksnījumu. Toties skumjas paredz zināšanu.

Reply