izraksti no albēra kamī romāna mēris hronoloģiskā secībā

..Vīrieši un sievietes vai nu ātri aprij viens otru tā saucamajā mīlas aktā, vai arī brīvprātīgi stājas ilgā paraduma klapībā divatā. Starp šīm galejībām bieži nav vidusceļa. Arī tas nav nekas neparasts. Orānā, tāpat kā citur, laika un pārdomu trūkuma dēļ cilvēki ir spiesti mīlēt viens otru, paši to neatskārzdami..

..cik neērta var būt nāve pat mūsu dienās, kad tā pienāk tādā nejūtīgā vidē..

..Ļaudis viegli aizvada dienas, ja viņiem ir savi paradumi...

..Jautājums: ko darīt, lai nezaudētu laiku? Atbilde: pilnībā izjust tā ilgumu. Līdzekļi: nosēdēt visu dienu zobārsta uzgaidāmajā istabā uz neērta krēsla; pavadīt visu svētdienas pēcpusdienu uz sava balkona; klausīties lekcijas nesaprotamā valodā, izvēlēties visgarākos un neērtākos dzelzceļa maršrutus un ceļot, protams, stāvus; stāvēt rindā pie teātra kasēm un nenopirkt biļeti, un tā joprojām, un tā jopojām... ..

..Patiešām, lielas nelaimes skar visus cilvēkus, bet ir grūti ticēt nelaimei, kad tā uzbrūk negaidot...

..Kad uzliesmo karš, ļaudis saka: "Tas nebūs ilgi, tas ir pārāk nejēdzīgi." Un, bez šaubām, karš, protams, ir nejēdzīgs, tomēr var turpināties ilgi. Nejēdzība vienmēr bijusi sīksta, cilvēki būtu to pamanījuši, ja vienmēr nedomātu tikai par sevi. Mūsu pilsoņi šai ziņā bija tādi paši kā visi, viņi domāja par sevi, citiem vārdiem, bija humānisti: viņi neticēja nelaimei...

..Viņi iedomājās, ka ir brīvi, bet neviens nekad nebūs brīvs, kamēr pasaulē vēl būs nelaimes...

..Daži mūsu pilsētas iedzīvotāji, piemēram, tad nokļuva kādā citā verdzībā, kas padarīja viņus atkarīgus no saules un lietus. Agrāk viņus no šī bezspēka un bezjēdzīgas pakļautības paglāba tas, ka viņi nebija vieni ļaužu priekšā un ka otrs cilvēks, kas dzīvoja kopā ar viņiem zināmā mērā aizsedza viņiem pasauli...

..Viņš tik tiešām stāstīja par to, ko pārdzīvojis garās pārdomu un ciešanu dienās, un priekšstats, kuru gribēja darīt zināmu otram, bija ilgi virdis uz kaislības un gaidu uguns. Otrs turpretī iedomājās gluži parastu izjūtu, sāpes, ko nes uz tirgu, kārtējo grūtsidrību. Vienalga, labvēlīga vai naidīga, atbilde vienmēr bija aplama...

..Lai cīnītos pret abstrakciju, vajag mazliet tai līdzināties...

..Kad sākas lielas likstas un kad tās beigušās, cvilvēki aizvien ir mazliet daiļrunīgi. Pirmajā gadījumā viņi vēl nav zuadējuši šo paradumu, bet otrajā - to jau aguvuši. Tikai īstā nelaimē cilvēks pierod pie patiešības, tas ir pie klusuma...

..Ļaunums pasaulē gandrīz vienmēr rodas no neizpratnes, un ar labu gribu, ja tai trūkst izpratnes, var nodarīt tikpat daudz posta kā ar ļaunprātību...

..pierašana pie izmisuma ir ļaunāka nekā pats izmisums...

..Mīlestībai vajag mazliet nākotnes..

.."Jums nav sirds,"kādu dienu viņam nācās dzirdēt. Nē, viņam bija gan sirds. Tā palīdzēja izturēt divdespit stundu dienā, kurās viņš redzēa mirstam cilvēkus, kas bija radīti, lai dzīvotu. Tā palīdzēja sākt ik dienas no gala. Viarāk no viņa sirds nevarēja prasīt. Kā gan varētu pietikt ar šo sirdi, lai atdotu kādam dzīvību?..

..īsti domāt par kādu nozīmē domāt par viņu minūti pēc minūtes, neļaujot nekam sevi izklaidēt - nedz saimniecības rūpēm, nedz sīcošai mušai, nedz ēdienreidzei, nedz neizēšanai. Bet vienmēr ir mušas, kas sīc, un vienmēr kaut kas niez. Tāpēc dzīve ir tik grūti dzīvojama..

prieks ir apdegums, ko nejūt.

..viņi ilgojās pēc savienošanās ar kaut ko tādu, kam viņi nezināja vārda, bet kas viņiem likās vienīgais ilgojamais ieguvums. Un, trūkstot citam vārdam, viņi to dažreiz sauca par mieru..

..ja ir kaut kas, pēc kā var vienmēr ilgoties un dažreiz iegūt, tad tas ir cilvēcīgais maigums..

..cilvēkos ir vairāk ko apbrīnot nekā ko nicināt..