es nemaz nezinaaju, ka pa manas istabas logu var redzeet greizos ratus, bet zvaigznes vakar bija tik spozhas, ka, lai kaa arii censtos, man neizdevaas no taam izvairiities. un, kad apmulsusi veeros mazliet mirgojoshajaas gaisminjaas, un domaaju, ka deelj ekziperii un mazaa princha, vairs nespeeju skatiit zvaigznes tik parasti, kaa kaadreiz - tagad naakas domaat, par to uz kuras zvaigznes aug roze, uz kuras smejaas princis, un par cik nezinu, uz kuras, tad rozes aug uz visaam un visas smej zvaarguliishu smieklus... nu jaa, un kameer taa traki biistamaa pozaa uz palodzes traki romantiski sapnjojos, krita zvaigzne un izbiedeeja mani. kur tie laiki, kad kriitot zvaigznei es iedomaajos veeleeshanos. patiesiibu sakot, es taa nekad neesmu dariijusi, jo briidii, kad shiis, varbuut pirms gadu tuukstoshiem kritushaas, zvaigznes gaisma beidzot sasniedz manas acis, visas parastaas un ikdienishkjaas veelmes kljuust nenoziimiigas un vienaldziigas un vieniigais, ko "pienaakuma" dziits speej izdariit, ir veeleeties buut laimiigs.
bet ar to laimiigs un nelaimiigs:

ja esi laimiigs
tad pats nu vainiigs
ja nelaimiigs
ar tad tu vainiigs