paradise ocean

Neesmu gulējusi kopš vakardienas rīta. Drīz iešu, tik dažus foto aplūkošu. Dzeru āboļu kanēļa tēju, lieliski. Šodien tomēr bija ļoti skaista diena. Tik daudz sīkumu, kurus tomēr ievēroju.

Uzdevums nav pabeigts. Izpildīti četri punkti no astoņiem. Un atrisinājumi nesakrīt, izmantojot divas atšķirīgas metodes. Sasodīts!

Tā es te centīgi mācos. Esmu izpildījusi divus punktus no astoņiem ETP mājas darbā. Tas jānodod rīt. Es jūtos labi, jo pagaidām ir cerība, ka šoreiz atbildes, izmantojot divas dažādas metodes, sakritīs. Uz rīta pusi zināšu teikt precīzāk.

Ja ilgi nav būts internetā ar uzsvaru: cibā. Tad ir tā- vajadzēja būt gultā pirms pusotras stundas, bet vēl esmu šeit.

Pat negribas domāt, cik turpmākās divas nedēļas būs smagas lekciju un laboratorijas darbu ziņā. Plusā maz gulētas naktis.

Tie ir lieliski! Vismaz divi noteikti, bet trešais jau nekur, visticamāk, neatpaliks.

Tā ir paškritika vai labpatika, ja sevi nosauc par ļaunu cilvēku un pluss mīnuss par sevi tā domā?

Mēģinu piedabūt māsu, lai apģērbjas un laikā tiekam uz kino.
Good luck for me!

Pārspīlēts, protams, bet, ja esi nobriedis iet uz kino viens pats, tev iedod līdzi mazo māsu. Jauki!

Šī vienatnība (bieži) satikšanās brīdī,
Šī promesība (bieži) klātesībā,
Šie vārdi, kurus atdāvāt nav gribas,
Un tātad nesacīti -
Vai skumjas tās? Bet ja nu slepens prieks,
Kas valdonīgi ved uz citu vietu,
Kad te, kur esi, elpas nepietiek,
Kad kroplais, neīstais sāk uzmākt savu gribu
Un jāglābj dvēsele kaut promesībā...


Lieliski teikts. Man tik ļoti patīk atsevišķi viņas dzejoļi. Citi, saprotams, nav labi, bet tas galu galā ir subjektīvi. Un nekas nav perfekts.

Tavs smaids, tavs vairogs...
Kas aiz tā? Vai sāpes?
Dažs mēģinājis
uzminēt nereti...
Tavs vairogs tevi
sargāja un glāba
No riebjuma
vai dusmu grimases,
Kad meli košos viepļos
nāca pretī!
Kurš linča tiesu spriedīs?
Tu vai es?
Lai akmeņus ap sevi svaidām?
Ar kādām tiesībām?
Mēs smaidām.
(Nodevība? No divcīņas
pabēgt zem smaida?)

Skarbi, tieši. Kā spogulī,
Nežēlīgi pa īstam,
Apvārsnim pāri brien diena šī,
Kādu nez kādēļ nīstot.
Ne jautā ko, ne pateikt grib,
Līdz serdei salta.
Ik sekunde cieta garām zib,
No tērauda kalta.
Nepagaist vējā, pie zemes plok
Dūmeņu dvaša.
Kāpj un neuzkāpj augstienēs koks,
ASugstienes slēgtas. Un plašums.
Augstieņu nav. Jūra nez kur.
Dvēsele dvēselei sveša.
Jāpaciešas? Jāiztur?
Nepacieties! Tev jāizbur
Negaiss no padebeša!
Cirtīs zibeņi, tu pati
Vējam un lietum palīgā dosies,
Apvāršņi tīri būs nomazgāti.
Ja tu nepadosies.

No paša rīta līdz šim brīdim pārdomāju nepieciešamību un vēlēšanos doties uz kino. Un iznākums: 1:0 par labu kino apmeklējumam. Laiks iet, un pāc pāris stundām sēdēšu un baudīšu filmu "Bandidas".

Vieglītēm sīkie meli skrien
Un sīkas blēņas cilā.
Tos viegli iztrenkāt aizvien
Kā knišļu spietu silā.
Bet lielie meli smagi brien,
sev ceļu izlauzdami,
Pār dārziem, sirdīm, likteņiem
Un samin, samin, samin
Kā rēgains, baismīgs sumbru bars.
Ne zāle nedīgst tāpēc,
Kur tie pāri iet. Sazelt var
Vien nāve, naids un sāpes.

No krājuma "Sirds apziņa".

Tikai vienu vienīgu, vairāk man patiešām nevajadzētu..Manolo Blahnik kurpju pāri. Brīnum, notiec nu!

Attīrīt seju ar sejas masku, veikt pīlingu, uzzieķēt burvīgas konsistences krēmu. Tā ir sevis lutināšana, kuru vajadzētu atļauties biežāk.

Es staroju aiz laimes. Pasaule ir brīnišķīga, bet cilvēki, protams, vairums ir metami mizkastē. Būtu feina tāda opcija: izdzēst cilvēku no redzesloka. Zaļš, dzeltens, oranžs, brūns un sarkans - rudens sevī ievēlk kā virpulis.

Gribas sūtīt visus pāris planētas tālāk, bet tam, protams, nav drosmes.

Atzīt savas kļūdas.

Biju aizgājusi ciemos pie brāļa. Tur arī Ansis, garais, blondais un apsmejamais. Un viņi ir sajūsmā par Muse. Vai tiešām vairs nav nekā tāda, ko pat vaļi vai pelēkā masa neatņemtu normālajiem cilvēkiem?!