paradise ocean

Esmu tikai pie Popes pagasta. Jā, pilsētu pabeidzu pagājušo nedēļ. Cerēju, ka rajons ies ātrāk. Iet, bet ne tik ātrik, cik gribēju. It kā jau pabeidzu, bet jāskatās vēlreiz cauri, jo vienu kļūdu ielaidu, visos pagastos!

 

shiry , man patīk tava icon, kurā var redzēt priekšējo dekoltē, melnu kleitu. Šķiet pēdējā bildīte bija.

Viņš. Viņa rokas. Rugāji.

Ir pat tādi "Bomlīdumi".

Kaunēties un kautrēties ir divas atšķirīgas lietas!
Vai tad ne?

Manā arsenālā ir abu Jāņu numuri, kabineta atslēgas un pieredze izbraukumā ar darba mašīnu pa bezceļa ceļiem. Un tas nebija džips.

Uzradās vēl viens darba kolēga. Sieviete. Pāri 40 (hūuu). Pieņemu, ka, ja viņa būtu nedaudz virs mana vecuma, es sāktu uzvesties muļķīgi. Pats no sevis. Nav jābūt patikšanai. Starp līdzīgiem vienmēr ir sāncensība, lai iegūtu savstarpējo respektu.

Kā nav bail man uzticēties? Atstāt mani par galveno uz visu stāvu! Es jau arī drīz laižu pusdienās.

Es tagad lūdzu kādu no tiem visiem augstajiem, lai dod, ka kāds no jums ieiet cibā un papļāpā ar mani, jo savādāk es te aizmigšu, un, ja ienāks, šefs, nebūs labi..

Nu, kas tie par māju nosaukumiem: "Prieži", "Šafliki". Druku kļūdu šoreiz nav!
Un no "Tiltiņiem" kādam (kolēģim, kurš ir atvaļinājumā) ir sanācis "Piltiņi".
Vēl interesants māju nosaukums ir "Metālisti".
"Metālisti" vēl saprotu, bet nosaukt mājas par "Ambulanci"?!

Pavisam biju piemirsusi: drogās nopirku košļeni. Ar šo noteikti var kaut ko salīmēt, jo liekas, ka plombas izraus ārā.

un tāds bardaks uz galda jāatsāj tieši, lai būt, ko kārtot pēdējā brīdī

Te nu bija. Suši sakārojās, bet še tev.

Man rīt iespējams būs jāspēlē volejbols. Ak, šausmas! Es tak neko vairs nemācēšu, neatceros, kad pēdējo reizi spēlēju.

Feini. Viņš brauc uz Rīgu, bet man jāpaliek strādāt. Dabūju atslēgu. Žēl, ka der tikai vienām durvīm.

Redze paliek arvien sliktāka.

Mūsu dzīves ir kā neizdevusies spēle, kur nevar noiet no laukuma. Ja netici nevienam no daudzajiem dieviem, tad tava dzīves jēga ir mirkļa bauda. Tik, cik vēlies un spēj paņemt sev. Par citiem nedomāt, jo viņiem ir sava dzīves jēga, kuru piepildot, viņi var tevi bradāt.

Ja tici konkrātam dievam, esi atkarīgs no viņa. Piedod, draugs, nevaru palīdzēt, ja esi tā izvēlējies. Pat, ja gribētu palīdzēt, nenotiks, ja dievs nebūs lēmis. Tad vai nu visu mūžu pēc tīrākās sirdsapziņas kalpo Dievam, uzturot dzīvu Viņa mācību, un lai tevi bradātu tie, kas ir citās domās, vai arī izmanto to savā labā, cik vari. Bet nepārcenties, lai grēkus tomēr varētu atlaist persona, saukta Pēteris, atrodoties pie tās vizītē, lai noskaidrotu turpmāko maršrutu. Bet neuztraucies, tur jau tik divi varianti, saukti par zelta un piķa ceļiem. Tā dara lielākā daļa. Kas vārgās, tam iesaku pievienoties, jo mazāks risks, ka tevi mīdīs, kā ne kā, savēhjos jau aizstāv, lai vai kas par pulciņu, lai vai kā grēkojis. Vēl viens plus, ja nonāksi pie kaut kā augstāka, kas stipri savādāks nekā mūsu senču tēlotais, tyad vismaz varēsi attaisnoties, ka tā jau visi darīja. Kā zināms, apkārtējo cilvēku ietekme ir ievērojama pat, ja apziņā to noliedzam, neatzīstam un negribam.

Šobrīd likmes var likt uz 'zirgu' REINKARNĀCIJA. Pieņemot, ka piedalāmies nebeidzamā spēlē. Cilvēki taču nepārstāj vairoties (ja nepatīk, lasi: radīt pēcnācējus). Tātad - mūžīgi. Vienīgais, kas spēlei piedod intrigu, ka cilvēki masveidā vienā vai otrā veidā nobeigsies (ja nepatīk, lasi: beigs pastāvēt). Astronomiskā katastrofā izdzīvotu vīrusi, tad lai beidzas viens no otra. Protams, nav jau atbildes uz jautājuma: kāpēc. Bet nedabūsi. Kura gan ticība tev to sniedz, ja vien sākumā neizdari pieņēmumu, piem., ka Marija nevis krāpa vīru, bet palika stāvoklī no paša Dieva. No šī pieņēmuma vien seko, ja Marija krāpusi vīru, tad Jēzus nav nekāds svētais, kur nu vēl runājot par kaut kādu dievu. Dievs jau noteikti bija, tikai es to sauktu par baudu. Kaislīgu mīlēšanos, krāpjot vīru. Un tad nav brīnums, ja vēl rādās citi tēli.

Reinkarnāciju var pieņemt kā iespēju labot kļūdas, kas pieļautas iepriekšējā dzīvē. Bet varbūt tas ir sods. Ja perfekti nospēlēsi, būsi uzvarētājs. Un varēsi mierīgi nomirt vienreiz un pavisam.
Bet tur jau sākas nākošā problēma, ne problēma,- cilvēki nemaz negrib nomirt un tā, ka nekas neseko. Viņi paši grib dzīvot mūžīgi. Un tas nāk jau no antīkajiem laikiem. Kur arī reliģiju pamati likti!

Bet ko tad, ja ir haoss un ir kārtība. Kaut kas attīstās un kaut kas iznīks. Tāpat vien. Mēs vienkārši attīstījāmies. Fenomens vai dabas kļūda, bet tā ir noticis. Un neuzdod sev vairāk to muļķīgo jautājumu par dzīves jāgu. Zinu, nav vērts teikt. Darīsi to tik un tā.

Pēc visa izdarot mazu rezumē: dzīves jēga ir atkarīga no ticības, resp., kam tici! (UN TO TAČU JŪS GRĪBĒJĀT ZINĀT, KUR SLĒPJAS DZĪVES JĒGA)Te arī atbilde!

Nu, tā. Ir pusdienlaiks un līdz ar to varu pablēņoties. Kamēr nepabeigšu, visu laiku būs viens un tas pats. Kārto viņu datu bāzi. Lōģiski, ka prakstikantiem dod tos draņķīgākos darbus, bet nevarēja bišķin iežēloties! Taisni vai dusma nāk. Bet neko. Jūtos, ka šonakts būtu piedzimusi un nekā slikta nav bijis un nebūs. Šausmas, kā viss mainās. Un tik strauji.
Kā tev, shiry, ar vaļiem?

Klausoties "Amelie", paliek daudz labāk. Un neticiet, ka rožkoka eļļa nomierina, tā noved pie depresijas ceļojuma varianta lielumā, gluži kā modes namu piedāvātie parfimērijas un citi produkti!

Darba laikā labprāt papildinātu savu cibu, bet no viņa vietas var redzēt manu ekrānu, un, rakstot par viņu, tas nebūtu patīkami.