paradise ocean

Ai, cik tas bija jauki - tikko manā istabā gribēja tikt strazdiņš.

Zemapziņā es noteikti esmu pārgribējusies, bet apziņā - tikai nedaudz.

Kam gan tās pieturzīmes? Mani kaitina. Kam jāsaprot, sapratīs arī bez. Eh..

Mēs visi vēlamies un cenšamies būt skaisti. Tas nav nekas slikts. Problēma sākas apstāklī, ka katram ir sava skaistuma izpratne.

Vēl pieteicos kursiem. Kaut kāda automātikas vadība. Izskatās, ka nebūs viegli, bet izaicinājumu pieņemu. Tie mani pēdējā laikā īpaši saista. Tikai jācīnās. Par velti un noderēs, jo es taču esmu topošais enerģētiķis.

Beidzot mājās. Cik patīkami.

Es jau pirms pāris dienām gribēju sevi un savu likteni izaicināt, sakot, ka es nebaidos no izaicinājumiem, man tie ir nepieciešami, jo pēc atrisinātas problēmas jūtos debešķīgi. Un es patiešām nespēju sevi iedomāties vienmērīgā dzīves ritmā. Ir jābūt pārmaiņām. Ir jābūt sistemātikai, kas pēc neilga laika tiek mainīta. Ir jābūt šķēršļiem, kas jāpārvar, lai es spētu justies tā, ka esmu kaut ko padarījusi.

Vakar nopirku Cosmopolitan, kurā ir raksts, ka jāaizmirst vārds "nevaru". Neesmu vēl izlasījusi, bet zinu, ka augstāk rakstīto nenožēlošu.

Viņi droši vien meklēs kaut ko citu - kādu ļaunu, nodevīgu spēku, kas pieviļ un apkrāpj, neievērojot dieva visziņu un visspēcību,- un varbūt atzīs, ka šis ļaunais mājo cilvēka maldīgajā un samaitātajā sirdī, ko dievs gan radījis, bet nevada, jo negrib vadīt.

"Ak, es vairs neko no dzīves negribu."
"Bet varbūt dzīve kaut ko grib no tevis?"

Iz V.Frankla pārdomām.

Dzīve ir ir jābauda tā, kā katrs to vēlas. Nevar jau zināt, kad būs mana pēdējā sekunde.

Tāds sasniegums - viens uzdevums izrēķināts. Tad jau jāiet atpūsties - paskatīties CSI. :)

Es parādītu, kā izskatos pēc manām domām, bet nemāku te ielikt.