paradise ocean

Skaistākās rozes vienmēr ātri novīst. Vai arī man tikai tā liekas.

shiry , tu jau laikam no kasetes diskā nevarēsi dabūt. Daži gabali, kas dveš nostaļģiju par pagājušiem laikiem. Kaut man nepatīk pieķerties pagātnei.

Un, lucy , paldies par iespaidu, kas no tevis ir nācis un uzlabojis manu domāšanu!

Es tikko nomērīju savus izaugušos nagus: 3.5 mm. Ak, zaļā lapa!

Kolēģu doto dāvanu vēl neesmu izsaiņojusi. Ja jau tā, tad lai paliek vēl nedaudz iepakota. Parādīšu novērotājiem-vērtētājiem.

Šodien kāds, man ejot pēc bītlenes, varētu man uzdāvināt rozi, sarkanu. Tāpat vien.

Iešu pēc bītlenes un uz bibliotēku, jo izskatās, ka tūlīt vai pēc maza laiciņa sāks līt. Tam vajadzētu būt lieliski. It īpaši šajā siltajā laikā.

Tāda sakritība ir prakstiski neiespējama, ka tas mikroskopiskais zobu pastas pikucis ielidos tieši man acī, bet tā, protams, notika. Tik milzum daudz virzienu, kur varāja lidot, bet tieši manā acī.

Gājiena sākumā jau atmetu pēdējās cerības izlīt. Saņēmu sarkano bītleni. Nodevu dažas grāmatas. Piespiedu sevi pastaigāt pa apavu veikaliem. Secināju, ka vēl tomēr par agru meklēt rudens zābakus. Tā kā no bītlenes naudas palika nedaudz, iedomājos sevi palutināt ar suši Sakemaki Spicy. Izrādās, ka meistars katru pirmdienu vai otrdienu pēc saviem ieskatiem paņem brīvdienu. Līdz ar to secinām, ka pirmdienās un otrdienās sevi neiekārdināt ar suši, jo var nedabūt. Tad manu priecīgo prātu sāka pārņemt nelielas skumjas. Tādēļ arī atlikušo naudiņu notērēju kladēs. Un tavu brīnumu. Ejot ārā no grāmatveikala paveras skats: cilvēki haotiski skrien it kā draudētu bumbu uzlidojums, un, ak, zaļā lapa, līst lietus. Gāž. Tik spēcīgi, ka nevar atvērt plakstus, bet eju. Spēcīgā gāze ātri pārgāja, bet diezgan intensīvi vēl turpināja līt. Un tā es izbaudīju sava gājiena noslēguma daļu, lēnām, pavisam lēnām, ejot uz mājām.

Tiešām sākšu ticēt zaļajai lapai. Atkal līst. Tik skaisti. Tālumā izskatās pēc miglas, bet tas ir lietus.

No svečtura nāk tik silta un mīlīga gaisma. Varbūt tāpēc, ka tas nāk no turienes, kur šobrīd atrodas lucy , un tāpēc, ka to dāvāja vienreizēji cilvēki.

Tev, shiry . Paglabāt uz priekšdienām dažas dziesmiņas, piem., Rammstein "Benzin" un Nickelback "Photograph". Ja pareizi esmu uzrakstījusi..

Būs jāaiziet pie pasniedzēja, lai uzzinātu, kad tad būs tā prakse, jo it kā jāstrādā būs trīs nedēļas, bet līdz prombraukšanai nav nemaz tik ilgi.
Viņš ir izskatīgs, bet nav mans tips.

Neilgi pirms nepieciešības iet laukā, lai uzzinātu par kursiem, atskārtu, ka bikses ir vai nu uz mazgāšanu noliktas, vai neesmu vēl izpletējusi. Tad nu atveru skapi yun priekā ieraugu, ka viens pāris vēl ir neskarts. Ar zemo vidukli, protams. Nākamā problēma ir maiciņa. Nespēju sevi piespiest uzvilkt neko citu, kā t-kreklu. (un t-krekls nav drukas kļūda!) Tālāk apavi. Iemīļotās iešļūcenes izmirkušas pēc brīnišķīgās pastaigas. Negribas kāpt slapjās. Velku botas. Iesmaržojos un dodos laukā, paceļam uzdodama (netikai man) iekšēju jautājumu:"Es satikšu viņu. Vai ne?"
Bet kā gan savādāk. Satiku. "Drogās". Viņš bija kopā ar Lauru. Laura iepirkās, bet viņš tik līdzi. Varat iedomāties!? Es gar kasi dīdos, jo nevaru izlemt, kuru šokolādi pirkt, kad paiet garām zināms stāvs. Jep, tas takš Jānis. Esmu tieši aiz viņa, lai samaksātu par saviem krāmiem. Domāju, nu, sveicināsi, vai nē? Un pagriežas un saka:"Čau." Es to pašu atbildu. Tā lūk. Vismaz viņš nekautrējās mani sveicināt Lauras klātbūtnē. Un man atkal nāca smiekli, bet es godam turējos, jo varēja redzēt, ka pie sevis atkārtojis sakāmo un pārdomājis, vai mani sveicināt. Bet saturies, draugs, mīļais, jo tūlīt iešu gar tavu māju pie Jonikas pēc rāmja.

Rāmis ir mājās. Tieši viņa mašīna stāvēja. Vajadzēja apskatīties numuru. Nepētīju, jo tur tieši nebija koku un līdz ar to manu izdarību varētu redzēt.