miers un bērziņš

cik ļoti es neciešu kkādus aptaujas veicējus un tamlīdzīgus radījumus, kas no rītiem (VĒL SVĒTDIENAS RĪTĀ!!!) staigā pa dzīvokļiem un modina augšā tos, kuri nolēmuši ilgāk pagulēt. laiks beidzot saprast, ka ar tādiem neielaižos, pie tam no rīta, nēē. vēl zvanās pie durvīm pa četrām reizēm, tā lai speciāli uzmodinātu laikam, bet nu nesaprot, ja pēc pirmā zvana neatver, tad vnk fuck off? uzvelkās augšā vēl noprasa "kas tur lejā dzīvo blablabla", vēl pretējam dzīvoklim kko noprasa un velkās atpakaļ. vēl iziet laukā un lupī uz logiem. vai tiešām viņai vajadzēja tieši mani? ko es viņai labu varētu pateikt? tāpat neko, jēgas nekādas, vecenīt.

guļu gultā un domāju. domāju par to, cik man ir nāvīgi garlaicīgi. es visu dienu pavadu bezjēdzīgi sēžot internetā, kurā tāpat nekas nenotiek. un besos ārā. besos par to, ka, vasarai beidzoties, manī atkal būs tā sajūta, ka vasara ir bijusi veltīgi. nē, lūdzu, tā nedrīkst notikt. kad man atkal jautās: ko darīji vasarā?-es nevēlos atkal atbildēt mūžīgo "neko; neko īpašu", kamēr citi apjūsmos savu perfekto vasaru. kāpēc man tāda nekad nevar būt? kāpēc man ir tādas draudzenes, kuras, īstenībā, nav šī vārda cienīgas, kuras par mani atcerās reizi nedēļā, dažas vispār neatcerās? bet jā, man tik un tā ar šiem cilvēkiem nav ko runāt. es brīnos par to, ka man nav draugu - kur tad lai tie uzrodās, no tukša gaisa? ar mani jau nekas jauns nenotiek, es tikai sēžu savās četrās sienās. cauri sienai jau viņi neizbridīs. cilvēki laikam saprot, ka esmu pārpārēm garlaicīga un tāpēc izvēlas par mani neinteresēties un neparaut līdzi piedzīvojumos. tā lūk.
es nevaru izteikt, cik mani pašu kretinē mani "maninevienamnevajag" ieraksti. es zinu, ka dzīve IR skaista - no vienas puses es to redzu, bet no otras - nē.
un tā es šeit grimstu savās depresīvajās domās un iedomās...

viss, nāku šeit izlādēties, jo vairs neturu āāāāāāāāāā
souuuu...es vienkārši šodien besos. naturāli!!!! ārā ir tik lielisks laiks, bet es..es sēžu mājās. visi ir kkur prom tikai es esmu viena, pamesta jāāāāā, jūtos vnk pamesta, as always. biju pa deinu pludmalē, garīgais biš uzlabojās, bet atbarucu atpakaļ un atkal viss dirsā. vnk nav ko darīt!!!!! man tik nereāli gribās baudīt vasaru, nu ļoooti...bet ar ko tad es to darīšu? viena? āha, uz saulrietu gan es šovakar barukšu...varbūt satikšu savu sapņu princi, hahahahaha, labs humors, ne? es izklausos tik stulba, bet man pohujāāā galīgāāā. es jūtos vnk stulbi ununun...es negribu pieļaut lai atkal paiet kārtējā vasara bez piedzīvojumiem. es visu laiku savās domās sapņoju par tādiem brīžiem, kuri daritu manu vasaru un dzīvi perfektu. es ļoti ceru, ka tiem būs lemts piepildīties. bet liela vaina ir manī. un es nezinu kā to lai labāk izlabo. es gribu satikt jaunus draugus, cilvēkus, rauties piedzīvojumos....man tik nereāli to visu prasās..kā nekad. āāāāāāā......bet man palika labāk uzrakstot šo. tikai lasīt gan enviens to negribās, tas nu gan. kur mans pozitīvisms? ak, atgriezies lūdzu!
ps. kur satikt kādu foršu džeku, kurš manu vasaru darītu neaizmirstamu?
pss. debīls jautājums, zinu.

man palika labāk twice.

jau sen domāju par to, cik ārkārtīgi forši būtu no cibas vai vienalga kurienes satikt kādu random cilvēku. vienkārši satikties, iedzert tēju, parunāt. jā, es alkstu kaut ko jaunu, jaunus cilvēkus, sev līdzīgi domājošos. tā kā, dārgie cibiņi, kas atrodās Liepājā - es jūs gaidu. nē, nopietni, es šoreiz nejokoju. vecumam jau laikam nebūtu tik ārkārtīgi liela nozīme, nu varbūt arī būtu, spriediet paši. esmu gados septiņpadsmitajos. :)
hell yeah, izdosies?

izrādās, ka šogad neesmu šeit neko rakstījusi. nemaz nemanīju. laikam vairāk esmu pārmetusies uz čivinātājiem.
nu ko. skola man ir cauri. man ir diezgan garlaicīgi. gribu atrast darbu. vēlos satikt jaunus cilvēkus, tādus, lai man beizot ar kādu būtu kopīgas intereses, jo pašaliak, diemžēl, tādu nav. kur jūs esat?

kā es mīlu to pacilātības sajūtu, kad gribas smaidīt un priecāties, kas rodās noskatoties kādu foršu filmu. vai jums ir tāpat?

lāses piens tik nereāli labi garšo pēc saldā krējuma, mmmmmmm

muahaha, velku Krēslu, beidzot skatīšos. visi droši vien par mani tagad ierēc. nē, neesmu atpalikusi no pasaules, vienkārši negribējās. tagad izdomāju, ka tomēr jānoskatās. un ak, gribās uz teātri.

kādreiz man hieži bija dzīves apnikums. pēc tam man tāda vairs nebija, un es domāju - kā gan man tāds varēja būt, jo dzīve taču ir tik skaista, pozitīva. bet nu...pēc liela pārtaukuma un pārliecības, ka apnikuma vairs nebūs, tas ir klāt. nu wtf?

svece, kokosa vīraks, tetley ar citronu, ģitāra un prāta vētra. kas var būt labāks!

''nedaudz'' dīvaini, skatoties ''Lielo aizbraukšanu'', kurā tika parādīts, ka arī Anglija nav laimes zeme, bet beigās kāda no raidījuma veidotājām pati devās prom uz Angliju

vakar vakarā ielīgstot krēslā, klausoties ierasto 101, domājot un sapņojot acīm vaļā, nonācu pie atklāsmes par ideālo puisi. kulturāls cilvēks, kam patīk teātris, kino un mūzika, velveta biksēs un brūnā žaketītē, foršiem matiem - nezinu kā tos nosaukt, ne zēngalviņa, ne gari, laikam - pusgari. cilvēks, kam pats svarīgākais uz pasaules nav piektdienas vakaros pārdzerties un apstaigāt visus klubus pēc kārtas, copējot beibes. cilvēks kam pats svarīgākais nav ārējais skaistums. cilvēks, ar kuru var gudri parunāt un atkrist viņa klēpī kā šūpuļkrēslā. cilvēks kā es - kam patīk māksla un laba mūzika. sapņojot pat asara nokrita. ak. vai tāds cilvēks maz ir uz šīs pasaules?

man ir krimināls besis, man gribās visus skolotājus uzšaut kosmosā un āaāāāāāāāāāāā...tracina man visa skola un man vajag izlādēties!

nekad neesmu tik ļoti gaidījusi brīvdienas kā šobrīd. un nu tās ir klāt un beidzot varēšu atpūsties. nedēļas ir nogurdinošas, un pats lielākais gurdinātājs ir matemātika. man stundās tiešām gribās raudāt! un tas nav uz labu.
& rīt jāiet ķert rudens, ceru, ka nenoslinkošu. un vispār ārprāc, kāda es slinka esmu kļuvusi. pašai jābrīnās.

klāt b-dienas un es pa ilgiem laikiem to paties novērtēju, jo skola palikusi šausmīgi nogurdinoša un vēl ārpuskolas aktivitātes, kopumā dienas beigās jūtos kā izžmiegts citrons.
šodien autobusā smaržoja pēc rudens. kāds no grobiņas laikam veda pīlādžus, ahaha.

eju mācīties (lasīt - mocīties). vidusskolas posms ir nule kā iesācies, bet man jau besī. un tik piekasīga matemātikas skolotāja mūžam nav redzēta. ā un uz fitnesa klubu arī aizčaāpoju. viss jau baigi labi un forši, bet manam makam pa sālītu. diemžēl.

šodien atvērtās durvis fitnesa centrā un nevaru saņemties aiziet. vajadzētu tak beidzot atsākt to štelli.

auksts, drēgns, tumšs. besis.

kā man tā plūmju dziesma sit pa nerviem. nezinu kas, bet vnk kaitinoša. saistās ar visiem tiem ūberajiem radio večiem, kuri vienmēr lielās, ka tik un tik ilgi nav ieslēguši tv vai vēl labāk - viņiem vispār tāda nav. nu kas tur tik nēēnormāli kruts?