miers un bērziņš

guļu gultā un domāju. domāju par to, cik man ir nāvīgi garlaicīgi. es visu dienu pavadu bezjēdzīgi sēžot internetā, kurā tāpat nekas nenotiek. un besos ārā. besos par to, ka, vasarai beidzoties, manī atkal būs tā sajūta, ka vasara ir bijusi veltīgi. nē, lūdzu, tā nedrīkst notikt. kad man atkal jautās: ko darīji vasarā?-es nevēlos atkal atbildēt mūžīgo "neko; neko īpašu", kamēr citi apjūsmos savu perfekto vasaru. kāpēc man tāda nekad nevar būt? kāpēc man ir tādas draudzenes, kuras, īstenībā, nav šī vārda cienīgas, kuras par mani atcerās reizi nedēļā, dažas vispār neatcerās? bet jā, man tik un tā ar šiem cilvēkiem nav ko runāt. es brīnos par to, ka man nav draugu - kur tad lai tie uzrodās, no tukša gaisa? ar mani jau nekas jauns nenotiek, es tikai sēžu savās četrās sienās. cauri sienai jau viņi neizbridīs. cilvēki laikam saprot, ka esmu pārpārēm garlaicīga un tāpēc izvēlas par mani neinteresēties un neparaut līdzi piedzīvojumos. tā lūk.
es nevaru izteikt, cik mani pašu kretinē mani "maninevienamnevajag" ieraksti. es zinu, ka dzīve IR skaista - no vienas puses es to redzu, bet no otras - nē.
un tā es šeit grimstu savās depresīvajās domās un iedomās...