| 2. Okt 2008 10:27 Domā, ko runā Kāds laulāts pāris vienmēr, kad runa bija par miršanu uzsvēra, ka viņi šo ceļu labprāt vēlētos iet kopīgi, lai kādam no viņiem nebūtu japaliek vienam. Viņi arī uzskatīja, ka būtu necienīgi kļūt veciem un līdz ar to kļūt par nastu saviem bērniem. Šos abu kopīgos uzskatus viņi klāstīja ikvienam, kas vien bija gatavs tos dzirdēt.
Kad vīrs 65 gadu vecumā aizgāja pensijā, viņiem atklājās jauns vaļasprieks - ceļošana; viņi priecājās par priekšā stavošajiem gadiem, kuru laikā būs iespejams labak iepazīt Eiropu.
Jūs droši vien nojaušat, kāds būs stāsta turpinājums, jo abu vecā, 30 gadu garumā pastāvīgi "maltā" programma pa šo laiku bija iesakņojusies tā, ka viņu jaunā doma un konstatējums, ka vecumam var būt savas skaistās puses, bija vairs tikai kā piliens uz karsta akmens.
Kādu dienu viņiem piezvanīja draugi, kas bija pieteikušies ceļojumam uz Dienvidslāviju, bet vīra lauztās kājas dēļ, bija spiesti no tā atteikties un jautāja, vai abi nevēlas paceļot viņu vietā. Protams, viņi gribēja! Ceļojuma sestajā dienā autobuss saskrējās ar pretim braucošu kravas mašīnu un iekrita aizā.
Ja jūs lietosies šādus vai līdzīgus izteicienus pietiekami ilgi, tad tie piepildīsies. 8 jau izteikušies - pieraksti arī tu    |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}