: narkolepsīga diena.
mazliet tracinoši, ka vēlies kaut ko izlasīt, bet tās sasodītās burtu/vārdu rindiņas sāk dejot tango. ieskaties rīta saulei sejā, viņa Tavā un lēnām vilciena dipoņas pavadībā aizmiedz. pamosties un atklāj, ka grāmata vēl aizvien rokās, atkal centies, centies, bet sāk šķist, ka tās melnās tintes radībiņas smejas par Tevi. nemanot visi apkārtsēdošie biedri pasažieri nomainās katru reizi, kad atkal atver acis un centies saprast vai vēl esi mājās, vai brauc mājās, vai vispār.. bezjēgā skrien uz lekciju, jo jau zini, ka vienmēr notiek tā, ja esi laikā, tad nekas vēl nebūs sācies, bet, ja viltīgi būsi izlēmis pakavēt, tad noteikti viss būs sācies. protams, pusotrīgas stundas lekcija bija jānotur divas stundas, lai beidzot arī es būtu kādreiz aizmigusi lekcijas laikā. ļoti nepatīkami sapņot īsus murdziņus, mosties ar sajūtu, ka esi aizmidzis mājās pirms iešanas ārā un tūlīt nāks mā uzbuhņīt, bet, atverot acis, redzēt galīgi neomolīgu sienu, sadzirdēt monotōnāko balsi Pasaulē, saprast, ka tā pieder pasniedzējam, atlipināt galvu no galda un sāk gudrot, cik esi palaidis garām un kas vispār notiek.
neizgulēšanās stulbums galvā un dusmas uz sevi, jo vienmēr esi spējis sevi apvaldīt šajā ziņā.
beidzot pēdējā lekcija. nemaz tik ļoti garlaicīgi - Dekarts un Kants. bet diemžēl Tu visu to jau zini, sēdi pieklājīgi un klausies šī lektōra interpretācijā par Apgaismības laikmetu, paralēli meklējot glābiņu no aizmigšanas. tomēr notiek visbriesmīgākais - aizmiedz kā bomzis uz soliņa. pamosties, rokas un kājas vēl aizvien sakrustotas, bet viss stāvs mazliet nosliecies uz galda pusi. šķiet, pasniedzējs piefiksējis atmošanos, uzsmaida un turpina runāt vienā laidā, vienā laidā vien, līdz jau atkal Tava galva sākusi zvārstīties. šaušalīgi nepieklājīgs paskats gan jau bija. kauns sametās, bet daudz neko padarīt nevarēju, tikai cerēt, ka neesmu krākusi, ar kliedzieniem likusi saprast murgu saturu vai tml.. drukāju līdz burti sāka atgādināt kādu jaunu valodu. kad viss bija beidzies, sejā ievilkās tas mazgulēšanas nīgrums.
mājupceļš bija bezgalīgs. likās, ka piecas reizes pamostos vienā un tai pašā stacijā. ar laiku jau tās sekoja viena otrai ļoti nesakārtotā veidā. kurš pagājušo piektdien, izbraucis pusei Jūrmalas cauri, teica, ka visas tās stacijas vienādas? laikam Kristīna. man bija gulēšanas kompaņjōns - blakussēdošais čalītis. brīžos, kad atvēru acis, palūkojos blakus, viņš arī atver un abi sekundi pablendzuši viens otrā ar totālo miega/bezmiega īdzīgumu, atgriezāmies katrs savā pasaulītē, lai pēc brīža atkal kopā pamostos. labi, ka man saskanēja ar vilciena galapunktu.
ejot mājās jau atkal bija tā Fight Clubīgā sajūta, ka patiesībā vēl esmu vilcienā. vēl likās, ka vai nu esmu kaut ko aizmirsusi, vai apzagta. ziniet, tā sajūta nekad nepāriet, pat tad, kad esi visas mantas pārbaudījis. varbūt dvēseles, varbūt tikai laika zaudējums.
jā, protams, bija forši beidzot mājās pagulēt savā gultiņā ar murrājošu Baltulīti uz krūtīm, bet ko tagad? patiesībā, organisms jau sen sācis protestēt par manām nelietīgajām izdarībām. nākas melot, ka drīz jau viss būs atkal labi. nav pārliecības.
vispār nav pārliecības iekš nekā un neviena. mazliet sāku justies kā Lielais brālis. varbūt tāpēc, ka vienmēr esmu zinājusi ka viņam ir taisnība, bet atsakos ticēt. kā jau mēs visi.. jo visi zinam, ka viss ir sačakarēts [pieklājīgi sakot], viss ir viena liela diršana. tikai, lai mums vēl būtu jelkāda motivācija dzīvot, jātic, ka tās ir tikai depresīvas domas, ka patiesībā viss nemaz nav tik slikti un tas, kas ir, reiz labosies. šķiet, man sāk pietrūkt ielāpu. baigi vientulīga cīņa.
bet veca mīla nerūs. viss koncertiņš labs.
Mūzika: Incubus - Warning
: one more thing..
padomā, ko Tu gribētu pateikt savai mamma, tētim [ja tāds vēl ir], iespējamajiem brāļiem un māsām, citiem radiem, labākajam draugam un draudzenei, mīļotajam/mīļotajai, kādam, kurš reiz Tevi smagi piečakarējis, kādam, kuri Tu esi piečakarējis un citiem, kuri likušies svarīgi šī un, ja paveicies, citu mūžu laikā, ja zinātu, ka rīt mirsi. tas varētu būt nekas, tas varētu būt viens vārds vai varbūt pat vesels lērums. nezinu, kā jums, bet man liekas kaut kā nepareizi, ka ļoti daudz jūtu tiek noklusēts. jā, man arī bieži pietrūkst bōlzu, lai atklātos, bet šodien sastapos ar cilvēku, kuram ir galīgi bēdīgi ar to visu. tā taču var aiziet sviestā.
padomā, ko Tu gribētu pateikt savai mamma, tētim [ja tāds vēl ir], iespējamajiem brāļiem un māsām, citiem radiem, labākajam draugam un draudzenei, mīļotajam/mīļotajai, kādam, kurš reiz Tevi smagi piečakarējis, kādam, kuri Tu esi piečakarējis un citiem, kuri likušies svarīgi šī un, ja paveicies, citu mūžu laikā, ja zinātu, ka rīt mirsi. tas varētu būt nekas, tas varētu būt viens vārds vai varbūt pat vesels lērums. nezinu, kā jums, bet man liekas kaut kā nepareizi, ka ļoti daudz jūtu tiek noklusēts. jā, man arī bieži pietrūkst bōlzu, lai atklātos, bet šodien sastapos ar cilvēku, kuram ir galīgi bēdīgi ar to visu. tā taču var aiziet sviestā.
vēl šodien viens pasniedzējs lekcijā bija ļoti pārliecināts, ka mums katram ir kāds, kuru gribam nošaut vai vienalga kā likvidēt. domāju ilgi un cītīgi bez liekuļošanas, jo ko gan sevi čakarēt. nonācu pie secinājuma, ka jā, ir daži, kuri nodarījuši man pāri vai vienkārši nepatīk, bet tas jau neliek gribēt viņus likvidēt. likvidēju vienīgi no savas tagadnes un nākotnes, pagātni jau izmainīt nevar. bet, lai jau dzīvo savu dzīvi. neticu bezsmadzeņainībai jeb, ja kāds kādreiz man nodarījis pāri, tad par normālu uzskatu pārliecību, ka šis indivīds kaut kad kaut kā sapratīs, ka nebija jauki tā un pats jutīsies nejauki. pastāv jau arī instantā karma. un pilnmēness šonakt.
bet vai Tev ir kāds, kuru gribētu nošaut?
Mūzika: Radiohead - Climbing up the walls
: neiztērēt sevi
jauka diena līdz šim jau bijusi. nu, jā, vilcienā atkal gulēju, bet atpakaļceļā vairs ne :D
jauka diena līdz šim jau bijusi. nu, jā, vilcienā atkal gulēju, bet atpakaļceļā vairs ne :D
bija viena un tad otra lekcija, iekš kuras bija prieks apjauzt, ka kaut kas jau no tās ebrejvalodas vēl smadzenē aizķēries - vajag tik atkārtot. nevajag stresa. tad pīpētavā atradu filozōfu ar Valteru un Tomu. filozōfs kaut kad iešot pie Cālīša - fan fans. nu, jā, tad Valters džentbeņķiski atvadijās un es ar filozōfu devos uz Lillu. tur iemūžināju viņu pie mūsu svētākās vietas un sapriecājos atkal apjauzdama, ka tās bildes būs taustāmas. sagaidījām mā, kopā iedzērām sulu un nokārtojām lietas. tad trijatā devāmies atkal uz universitāti. biju vidū, tāpēc jutos tā, it kā tagad brālītis ar māmiņu mani vilktu uz bibliotēku referātus rakstīt :D milzīga diskusija par zirgiem un feminismu. tad mā devās savās tālākās nodarbēs, bet mēs atkal iekšā un lejā uz bunkuru. tur mazā Anniņa [?] atklāja, ka ir budiste. bērni ir forši un smieklīgi (: parādījās beidzot Enija, kura cerams jauki padzīvosies Aucē, sapīpojām un tad filozōfs pavadīja uz bānīti. diemžēl nevarēju palikt Lielajā pilsētā un doties uz grāmatas prezentāciju, kas tapusi tik ilgi, ka pat pati vienbrīd tajā tiku iesaistīta, bet tur būs filozōfs un mā - vēlāk dabūšu atskaiti. žēl arī, ka tūlīt no šīs pilsētas došos prom, jo te Lottišķis tagad dzīvojas. žēl arī, ka vakarā būšu Labajā pilsētā, jo Depō būs Pienvedēja Piedzīvojumi pa nieka latu. bet forši, ka būšu Labajā pilsētā, jo tur būs kačumē un atgriezies svētceļnieks Rūdis - svētas trīsvienības jeb powerpuff girls atkalapvienošanās :D ā un atpakaļceļā forši paklačojos ar bijušajiem klasesbiedriem Diānu un Kristiānu. ū, juriste, mediķis un teolōģe :D vēl smieklīgi, ka mans fotōbrīnumiņš saucās Diana mini, bija pat līdzi, lai Diānu sasmīdinātu. garām pabraucu vēl vienam bijušajam klasesbiedram. un vispār sapratu, ka man prieku rada skaistums. gan cilvēku, gan Pasaules.
labi, sākšu gatavoties tālajam ceļam.
lai Jums arī jauki :]
Mūzika: Iggy Pop - Lust for life