Ach, bet tāda ir cilvēka daba, kad nešķīstības un pasaules nekrietnību redzējis, viņš iet mājās un saka uz savu sievu - raugi, cik tīrs un apskaidrots es esmu tā Kunga priekšā, cik svabada mana sirds un šķīstas domas, ja blakus noliek šos netikļus!

Bet, ja cilvēks redz pasaules cēlumu un tiklību savā priekša, tad melns rūgtums un žults pārņem viņa miesas un prātu, un trīcekļi trīcina, jo raugi - tad cilvēks pats savā priekšā nostājas kā netiklis un zems tārps.

Nu, un, figurāli izsakoties, kurš tad grib, lai viņam degunā smērē to, cik citiem labi iet un viņam ne? Tā cilvēki dabū neirozes!