| |
[Apr. 30th, 2009|10:11 pm] |
es vairs neprotu pīpēt lēi, tas ir savādi, agrāk pratu pīpēt tik lēni, lai paspētu to izbaudīt u papriecāties par apkārt notiekošo, atcerēties par jau sen bijušo un aizdomāties par vēl tikai iespējami notiekošo.
zini, reizēm ir skumji, pavisam skumji, bet nav zināms iemesls tam un arī ne ierosinātājs.
un tad gribas tik paklausīties kādu labu mūzikas gabalu, pabūt vienatnē, bet visstulbākais tajā laika posmā ir tas, ka nav ne jausmas un saprašanas, ko vēl gribas tam visam plusā, lai apmierinātu savu pre'tigo pašsajūtu. tā it kā visa būtu par daudz, bet tajā pašā laikā tik sasodīti daudz kā trūktu.
man patīk, ka Tu man esi, ka varu tev pateikt visu tieši tā kā tas ir, nevis mest aplinkiem vārdus, kuriem ta īsti nav nozīmes un mest aplinkiem vārdus, kurus varētu arī neizteikt, bet vnk.. reizēm gribas paklusēt-bez iemesla, tā vnk.
jā, un ir lietas, kurs notiek, kuras tiek gribētas tā vnk.. īsti bez iemesla. Un vai Tu pieplusojies šīm lietām, es šobrīd tiešām neiznu, jo man negribas neko, pilnīgi neko u ntajā pašā laikā it kā vairāk par visu, kas nozīmē to pašu īsti neko. tā it kā es būtu mēnešreižu tante ar grūtnieču untumiem. Bet tādas jau nu mēs esam- neizlēmīgas un reizēm tā it kā kašķīgas- tās sievietes.
nu pasaki man, ko es gribu, lai man beidzot būtu kāds miers. man pat negribas pacelt roku, lai aizniegtos līdz tējas krūzei un iemalkotu kādu malku tējas. stulbums kkāds, patiešām. |
|
|
| |
[Apr. 30th, 2009|11:02 pm] |
tik seni izrādās tie apcerējumi un cerējumi iz pagātnes steigām un domām, kuras šeit lasu un mazliet stulbi jūtos tomēr, jo tas viss nebija pa īstam, tās bija platoniskas sajēgas un nebeidzama vientulība, neapmierinātība dziļi sevī ar sevi un vienīgi ar sevi, neesamība laimīgai un vispār.. es biju tik vientuļa un nelaimīga, ka šobrīd azivien labāk apzinos to, cik patiesībā esmu laimīga, ka man nu ir kāds, kas pārvērtis mani un to vēl aizvien dara, kurš pildījis un pilda mani, kurš ir man un kurš dara mani laimīgu kaut vai ar to vien, ka eksistē, ka smaida, ka raud, ka smejas un tt. Zini, laikam ejot tik ātri un nesatverami viss mainās, reizēm uz sliktāku, reizēm uz labu/labāku, bet mēs tā īsti nespējam apzināties notiekošo ikdienā.
agrāk vai vēlāk. zini, visi tie teksti, visi tie vārdi ir tik nodrāzti, ko es runāju, ka man jau ir apriebies runāt, domāt utt. un tāpēc arī ir tā, ka gribas vairāk klusēt un nesacīt neko. Laikam jau tāpēc, lai sagaidītu kkādus uzlabojumus, jauninājumus savās apcerēs, savos izteikumos. iespējams, rakstnieku lielākā problēma ir tā, ka pienāk brīdis, kad Tev ir zb runātās lietas, jo apzinies, ka tas tāpat neko nemaina, Tu vai nu paliec skumīgāks, vai priecīgāks, bet tas tāpat izzudīs ar rīta gaismu, no rīta pamostoties Tu tāpat būsi uz cita viļā un mēs nezinām uz kura-laimīgā vai skumīgā. |
|
|