| |
[Apr. 30th, 2009|10:11 pm] |
es vairs neprotu pīpēt lēi, tas ir savādi, agrāk pratu pīpēt tik lēni, lai paspētu to izbaudīt u papriecāties par apkārt notiekošo, atcerēties par jau sen bijušo un aizdomāties par vēl tikai iespējami notiekošo.
zini, reizēm ir skumji, pavisam skumji, bet nav zināms iemesls tam un arī ne ierosinātājs.
un tad gribas tik paklausīties kādu labu mūzikas gabalu, pabūt vienatnē, bet visstulbākais tajā laika posmā ir tas, ka nav ne jausmas un saprašanas, ko vēl gribas tam visam plusā, lai apmierinātu savu pre'tigo pašsajūtu. tā it kā visa būtu par daudz, bet tajā pašā laikā tik sasodīti daudz kā trūktu.
man patīk, ka Tu man esi, ka varu tev pateikt visu tieši tā kā tas ir, nevis mest aplinkiem vārdus, kuriem ta īsti nav nozīmes un mest aplinkiem vārdus, kurus varētu arī neizteikt, bet vnk.. reizēm gribas paklusēt-bez iemesla, tā vnk.
jā, un ir lietas, kurs notiek, kuras tiek gribētas tā vnk.. īsti bez iemesla. Un vai Tu pieplusojies šīm lietām, es šobrīd tiešām neiznu, jo man negribas neko, pilnīgi neko u ntajā pašā laikā it kā vairāk par visu, kas nozīmē to pašu īsti neko. tā it kā es būtu mēnešreižu tante ar grūtnieču untumiem. Bet tādas jau nu mēs esam- neizlēmīgas un reizēm tā it kā kašķīgas- tās sievietes.
nu pasaki man, ko es gribu, lai man beidzot būtu kāds miers. man pat negribas pacelt roku, lai aizniegtos līdz tējas krūzei un iemalkotu kādu malku tējas. stulbums kkāds, patiešām. |
|
|
