| |
[Apr. 30th, 2009|11:02 pm] |
tik seni izrādās tie apcerējumi un cerējumi iz pagātnes steigām un domām, kuras šeit lasu un mazliet stulbi jūtos tomēr, jo tas viss nebija pa īstam, tās bija platoniskas sajēgas un nebeidzama vientulība, neapmierinātība dziļi sevī ar sevi un vienīgi ar sevi, neesamība laimīgai un vispār.. es biju tik vientuļa un nelaimīga, ka šobrīd azivien labāk apzinos to, cik patiesībā esmu laimīga, ka man nu ir kāds, kas pārvērtis mani un to vēl aizvien dara, kurš pildījis un pilda mani, kurš ir man un kurš dara mani laimīgu kaut vai ar to vien, ka eksistē, ka smaida, ka raud, ka smejas un tt. Zini, laikam ejot tik ātri un nesatverami viss mainās, reizēm uz sliktāku, reizēm uz labu/labāku, bet mēs tā īsti nespējam apzināties notiekošo ikdienā.
agrāk vai vēlāk. zini, visi tie teksti, visi tie vārdi ir tik nodrāzti, ko es runāju, ka man jau ir apriebies runāt, domāt utt. un tāpēc arī ir tā, ka gribas vairāk klusēt un nesacīt neko. Laikam jau tāpēc, lai sagaidītu kkādus uzlabojumus, jauninājumus savās apcerēs, savos izteikumos. iespējams, rakstnieku lielākā problēma ir tā, ka pienāk brīdis, kad Tev ir zb runātās lietas, jo apzinies, ka tas tāpat neko nemaina, Tu vai nu paliec skumīgāks, vai priecīgāks, bet tas tāpat izzudīs ar rīta gaismu, no rīta pamostoties Tu tāpat būsi uz cita viļā un mēs nezinām uz kura-laimīgā vai skumīgā. |
|
|
