Ai jā, un šodien piedzima četri kaķēntiņi, tādi mazmazītiņi un jauki, jauki, jauki. Tik priecīgi :)))) Ja nu kāds grib kaķēnu, drīkst dot ziņu, pēc kādām nedēļām trīs skaistuļi būs uz atdošanu.
Manī atgriezies darba spars, es caur lielām ciešanām pierunāju savas smadzenes atkal strādāt, pirmās pāris stundas bija ļoti, ļoti grūti, bet nu jau domāšanas process rit gana raiti. Rīt abas turpināsim kustību!
Labi, ko es čīkstu, patiesībā manu nelaimju vienīgais cēlonis ir fakts, ka kopš 1.jūnija, t.i., kopš bakalaura aizstāvēšanas es to vien esmu darījusi kā ballējusies, gulējusi un atslābinājusies, šie ir bijuši divi izpriecu mēneši, un tagad ir tā grūti ļoti uzkāpt atpakaļ uz pareizā ceļa un sākt kaut ko darīt dzīves labā.
People don't tell you who you are, you tell them. Iztaisnojam muguru un dodamies tālāk, ibio rio. Nav jau nemaz tik bezcerīgi, tas, ko es visvairāk vēlējos, ir daļēji piepildījies, problēma ir faktā, ka es vairs nezinu, vai tas ir tas, ko gribu. Uzmanīties vajag ar to teikšanu skaļi, var gadīties, ka piepildās.
Plāni mainījās, nekur draudzēties es šodien neaizgāju, un varbūt labi, ka tā, esmu pārguris un par visu iespējamo ļoti norūpējies. Ļoti, ļoti gribas dzīvē tikpat perfektu kārtību kā manā zeķu atvilktnē - zeķīti pie zeķītes un krāsiņu pie krāsiņas.
Kopš pagājušajā nedēļas nogalē Kuldīgas pilsētas svētkos nopirkām kaut kādu vietējo ražotāju kļavu-plūmju vīnu un panesās doma, ka jāsāk degustēt lokālie vinčiki, ir pagājušas pāris dienas, un, ko jūs domājat, es šodien, twiterī retvītojot ziņu, laimēju Aizputē ražotu ābolu-cidoniju vīnu! Labais! Es nekad dzīvē neko neesmu laimējusi!
Jāsāk nodarboties ar ko ekstrēmu, man vajadzīgs adrenalīns, intensitāte, emocijas, kāpumi, kritumi, klaigas un smiekli. Kaut kas ar psihi nav stabili, nepanesu ilgstošas peldes rāmās upēs.
Klausoties Niki And The Dove un domājot par potenciāli izdzeramo ruma pudeļu daudzumu, es vairāk par visu gribu uz Salacgrīvu, bet visādi citādi es labprātāk dotos velotripā no Pērnavas līdz Rīgai - man patīk pēdējos 10-20 kilometrus braukt bimbājot par to, ka vairs nevaru, un tomēr nepadoties. Ko tagad darīt, kā tagad būt, nezinu!
Es rakstu par šopingu un būmeriem. Tad jau laikam man iet labi. Nu, ja neskaita šo un to. Principā sistemātiski gremdēties domās par būmeriem un lupatām ir tas pats, kas meklēt patvērumu alkoholā.
esmu tiktāl novesta un pārbāzta ar enerģijas dzērieniem, ka klausos dnb, kaut kādu pilnīgu ripu rijēju sūdu; nebrīnīšos, ja nākamais solis būs house. rakstot maģistru, laikam jāapsver arī iespēja par pašām ripām, Ilva taču pirms pāris gadiem stāstīja, cik veiksmīgi tikusi galā ar psrs laika pensiju lietu, paņemot amfetamīnu, lol. nu labi, nav tik traki, es vienkārši par vēlu sāku. vajag brīnumu!!!
Nav jau tā, ka tas būtu svarīgi, patiesībā tas ir mazsvarīgi, taču, vai manu vai, es tikko tā nobimbājos pie Grejas sezonas noslēguma sērijas, ka tagad sūrst acis un es nespēju neko parakstīt, ik pēc trim sekundēm neberzējot plakstiņus. Balto cilvēku problēmas, zinies.