Tas ir tas brīdis starp sasišanos pret cietu zemi, apmulsumu, niknumu un pacelšanos spārnos un lidojumu augšā pretim saulei. Kamēr organisms atjaunojas- paiet laiks, kamer energija tiek atguta- paiet laiks... Nevienu negribas, jo Tu sobrid esi trausla, kritot visas brunas ir saplisushas... Viena but negribi ta pasha iemesla delj- jo trausla, gribas kadu, kas dod speku... Naakosho gadu negribi- jo baidies, ka pietruks speka pecelties sparnos...
Bet es zinu:) Es vienmer zinu k-ko tadu, ko citi nezina;) Tev izdodies, Tu JAU esi procesaa, un ar katru dienu ar vien vairak sajutisi speku, prieku, veleshanos...
Tik Tavs organisms caur sho visu ludz, lai Tu vinam palidzi. Palutini, ljauj atpusties, miili....
Buchas, turaas!:)

(Reply to this) (Thread)

Ai, cik saprotoši...
Man ļoti žēl, ka arī Tev kas tāds ir bijis :-(
Liels paldies par uzmundrinājumu!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Liels lūdzu:)
Ja nu Tev kādu dienu rodas vēlme parunāt par to, cik ārā maz sniega, vai paskatīt kādi bastejkalnā zvēriņi...
Es priecāšos.

(Reply to this) (Parent)