Grāmatā ,,Āfrikas zaļie pakalni” Hemingvejs atceras, ,,ka togad mums mūžīgi trūka naudas (stāsti cits pēc cita nāca atpakaļ pa pastu, ko ieslidināja zāģētavas vārtos izcirstā spraugā, un redakcijas pavadvēstulēs tie tika nosaukti nevis par stāstiem, bet par uzmetumiem, anekdotēm, skicēm utt. Redaktori negribēja šos stāstus pieņemt, un mēs pārtikām no sīpoliem, klāt piedzerdami ūdenī atšķaidītu kagoru)”.

(Reply to this) (Parent)