Saplēst glāzes, metot pret sienu, pastaigāties to noklusētajos vārdos, klusēt, nedzirdēt plīstoša stikla troksni. Nekas nav noticis. Tev tikai tā šķita. Stikli? Es neredzu stiklus.
Saplēst glāzes un tām līdzi - ilgas.
Es domāju, kā jūtās naktstauriņi, kad tie sitās gar spuldzi, kas ir tikai remdena un nesadedzina un tomēr, stikls neļauj nokļūt tur. Tur. Un tā stundām ilgi. Stundām, dienām, mēnešiem. Gadiem vēl ne. Lai gan šķiet, ka varētu būt arī gadi.
Remdenas spuldzes, ar spējiem gaismas uzliesmojumiem, kas uz mirkli remdina ilgas. Dažreiz gribās, kaut spuldzes stikls beidzot kvēlotu, kaut atnāktu kāds, kurš nezin naktstauriņu ilgas un kāds, kuram tas ir tikai kukainis.

Ilgas.
Naktstauriņu mūžīgie lāsti - gaisma aiz stikla.



[edit]
Un tomēr, es negribu beigt ilgoties.

Man ir bail aiziet gulēt. Paniski bail. Un es pat vairāk nezinu kas ir ļaunāk. Murgi vai bezmiegs.
Taču ir vien jāiet. Vēl viens sasodīts iemesls, lai es vēlētos izvākties pirms deviņpadsmit. Man nebūs nevienam jāskaidro ka domas par iešanu gulēt manī izraisa paniku un es gribu palikt augšā tik ilgi, kamēr es esmu tiktāl pārgurusi lai brutāli atlūztu.