Ir būtnes kuras neaiziet. Vēlarvien, vai nekad. Vai zini, kā tas ir, ja viņa ir nolēmusi palikt tevī vienmēr, sildīt ar svecēm plecu augstumā un naktstauriņu krāsas lakatiem? Sisties krūtīs uz āru, kā smilšu naktstauriņš. Sapīties tavās domās, kā naktstauriņš. atstāt naktstauriņu pēdu nospiedumus katrā lapaspusē, kuru tu vai viņa mīl. Viņa nemāk aiziet. Tāpat kā es. Un par to es esmu laimīga. Pie Elizabetes var atrast mieru tādā laikā, kā šis, kad ziemssvētki ir asaroti un rītos vienīgā sajūta ir tukšas skumjasa. Elizabete ir kā šokolāde un sveces gaisma. Ar vienu mazu gabaliņu pietiek, lai piepildītu visu un atkal varētu smaidīt.

( josephine )

Ir tik savādi labi aiziet no forumiem. Tik daudz domu un uztraukumu uzreiz ir nost no pleciem.
Protams, es pēc jums ilgojos. Protams, es to nožēloju - savus čudakus un savus cilvēkus. Un tomēr - tagad ir tik ļoti vieglāk. Nav jāpiespiež darīt lietas, kuras mīlu darīt tad, kad ienāk prātā. Nav jāpacieš cilvēki ar mūžīgiem jautājumiem un cilvēki ar kuriem es nevēlos runāt. Tā ir savāda brīvība.
Brīvība rakstīt, kad ienāk prātā, brīvība veidot grafikas tikai pašai sev, iespēja atkratīties no darbaholiskās nepieciešamības vienmēr strādāt kāda foruma labā.

Es gan zinu, ka nemāku aiziet. 7gd es jau atgriezos. Man šķiet, ka nebūs vēl Februāris, kad būšu atpakaļ arī CC. Iespējams. Es nedaudz pēc tā visa ilgojos. Tikai mazdrusciņ.