Dažreiz ir grūti vērot to, cik ļoti viss mainās un nečukstēt hush, hush sev pašai.
Nav tā ka gribās veco laikus atpakaļ. Tomēr, nedaudz gribās, kaut būtu palikuši daži cilvēki. Tie daži, kurus es vēl arvien saucu par sev tuviem, pat tad, ja neesam runājuši mēnešiem. Tādu ir pārsteidzoši daudz. Tādu, kuriem es vēl arvien rakstu, tādu ar kuriem smejos un atceros, pat nesazinoties. Nedaudz sireāla sajūta, sajust sevī cilvēku, ar kuru tu pēdējo reizi runāji pavasarī. Pēkšņi balsī iesitās pagājusī ziema. sāk skanēt cilvēks pirms diviem gadiem. Ir gandrīz skumīgi, cik daudzi ir pazaudēti it īpaši pa šo vienu vasaru. Ir nākuši klāt daudzi citi, taču zinu, ka tos neatcerēšos, tad ja nerunāsim gadu.
Šoruden es esmu laimīga. Pat ļoti. Laimīga un vientuļa, kamēr nejūtu vēju.

*smiekli* uzskatiet to par ikgadējo rudens depresiju.