Es esmu nogurusi pati no sevis.

Dažreiz es gribētu būt istaba. Istaba, kuru var izvākt un atkal pārkrāsot baltu, kad viss vairāk nav labi. Istaba, no kuras var izmest lieko un nomainīt nepatīkamo.
Taču, lai arī ko cilvēki teiktu par mainīšanos, cilvēks ne tuvu nav kā istaba. Viss paliek, pat tad, ja neatcerās. Un dažreiz, kad nespīd saule, ir pavisam, pavisam pretīgi skatīties uz visu to, kas sakrājies. Un ar šo pretīgumu tiek iespaidoti cilvēki apkārt. Un tad cilvēks kļūst vēl piedrazotāks.

Kapēc cilvēks nav vientuļa sala?