Viena no jaukākajām sajūtām pasaulē, ir pēc pāris dienām, kad prātu plosa un moka problēmas, pēc fantastiskas dienas, naktī izbraukt līkumu ar vecāko brāli un pa vidu sarunām par dzīves pieredzi, slimībām, mākslu un varēšanu vai negribēšanu, saprast, ka problēma, par kuru esi uztraucies, nemaz nav īsta problēma.
Lielāko daļu problēmu par problēmām padara mūsu domāšana un sabiedrības iekārta.

Tagad es ceru, ka ar laiku tas nesagādās problēmas arī iesaistītajiem cilvēkiem. Saprast, ka viss nevar piederēt vienam, lai cik ļoti to gribētos. Arī man. Un pats svarīgākais ir tas, ka pret katru cilvēku mēs esam citi.

Lai nu kā - tas, ko man šodien vajadzēja saprast visvairāk ir tas, ka māksla nav iemūžināt. Māksla ir radīt.