Dažreiz man sāk šķist, ka es sāku dzīvot kaut kur 14 gadu vecumā. Tajā vasarā, kura šķiet tik tāla, bet patiesībā bija pēdējā. Rudenī katrā ziņa.
Tad es sāku sapņot un just tā, radās Dženiveiva un Sinianna, nopietni plāni un es sāku domāt nevis piekrist.
Es vēl arvien atceros tās savādās bezmiega naktis ar Emelīnu un Geniveivu, Idu un kidsrskary. To sajūtu. Tas nebija skumji.

Taču, ja tagad mēģinu atsaukt tās sajūtas, kad kopā ar Emiliju un Pruenetu šķirstiju mitoloģijas grāmatu un veidoju SP kanonus, staigāju gar dzelzsceļa sliedēm, dzēru šokolādi ar Dārtu, rakstīju par Akadēmiju, sēdēju bibliotēkā, klases priekšā teicu runu par Rudeni, salu nost no iekšpuses, esot siltumā vai gaišā, gaišā dienā veidoju Love is the way to be alive blendu, šķiet ka tā ir cita pasaule, ir pagājusi mūžība un.. tās sajūtas šķiet gluži kā greizajos spoguļos atspoguļotas. It kā tās pašas, bet svešādas.

Šovakar es saprotu sireālismu, Frīdu un Dali nedaudz labāk nekā parasti. Un es to mīlu.

Bet šķiet, ka ir jau rīts.
Un saullēkts nav nemaz tik netīrs.