Obser Ver - Reality

Tā nu sanācis, ka pēdējā laikā bieži nākas mērot ceļu uz mājām sabiedriskajā transportā. Absolūti kaitinoši!
Piemēram, šodien bija tā.

Iekāpju savā trolejbusā - šas tāds mēreni piebāzts (ne tā, ka ļoti, bet - tomēr). Konstatēju, ka šajā vecumā, vairs nespēju paciest kontaktu ar svešu ķermeni sabiedriskā vietā, tādēļ cenšos nolīst kādā mazāk blīvi apdzīvotā vietā. Tāda vieta parasti ir trolejbusa priekšgalā. Vēl viens pluss - pa priekšgalu parasti nekāpj iekšā pasažieri, tādēļ tur arī nevazājas konduktore... Konduktore (K)!!! Kāda mārrutka pēc Rīgas sabtransportā ir sastopami konduktori??? Nerunājot par to, ka ar viņu pasažieris spiests kontaktēties, šie gados cienījamie subjekti izsauc totālu nožēlu. Pārkarsētais trolejbuss, pasažieru stumdīšana un grūstīšana, lai tiktu apkalpot kārtējo klientu, skaļi saucot "Kam, biļetītes, vai visiem ir biļetītes, jūsu biļetīti, lūdzu..." Un tas viss 21. gadsimtā...
Kāda gados veca tante (T) prasa biļeti par 10 santīmiem. "Apliecību!" saka K. "Protams", smaidot atbild T. Var redzēt, ka T brauciens ar trolejbusu ir notikums, un viņa labprāt sāk meklēt rokassomā savu apliecību. Tajā brīdī izpaužas, ka pie trolejbusa stūres sēž sieviete. Liekam pa mēmajiem! T saglabā inerci un ar savu kinētisko enerģiju izdara to. Uzgrūžas, nē - uzgāžas, virsū man ar visu savu masu! Jēziņ, tie penšas...Kāpēc viņiem vispār jāatrodas trolejbusā, kad darbaļaudis brauc mājās no darba??? Un vēl par puscenu. Nu labi, nekļūšu uzreiz par fašistu tādēļ...
Pamanos nolīst savā ļoti kārotajā nostūrī, trolejbusa priekšpusē... Nez kāpēc tas jaunietis man blakus tā dīdās? Groza galvu, mīdās no vienas kājas uz otru...Nu, nomierinies, ķēms tāds!!! Beidzot, izskatās, jaunietis sadūšojas: "Vai lūdzu nepasniegtu K naudu?". Akmansdievs, par ko man tas viss? Sataisu nosodošu viepli, mēģinu izdomāt iemeslu, un pateikt 'A nuka tu pats'. Hm, nekā. Lai būtu.
Tā tā, cik tālu būtu jau tikuši? Nē, neticami. 2 pieturas. Ahā, stāvam aizcietējumā. Uz pieres izmetās pāris sviedru lāsītes. Nu ja, šodien diezgan karsts. To var sākt just arī trolejbusā, kurā pēkšņi iezadzies riktīgs sviedru aromāts. Pie muguras kāds piesit. "Lūdzu, atveriet mazliet lūku". Kas gan to prasa? Kā tad, atkal penša! Viņas sejas izteiksme draudīgi saka 'Es varu nomirt tepat un tūlīt, un tad tu būsi vainīgs!' Nekā, otrreiz mani ap stūri neapvedīsi. "Tā nav lūka, tā ir rezerves izeja - rekur rakstīts" dusmīgi atcērtu un aizgriežos. Bet palīdzēt, jau vienmēr laipni. Pastiepju roku un paspiežu lūku - nekā, neveras. Re, es taču teicu! Blakus stāv jaunkundze un izdara to pašu vingrinājumu... Hm, kaut kas traks! Lūka ir vaļā... Ne jau tā, ka man spēka nebūtu, es tikai gribu visu saudzīgi. Nekas. Labs, kas labi beidzas. Turklāt, pēkšņi atmaksājās atrašanās trolebjusa priekšpusē - tuvumā parādās brīva sēdvieta.
Nu, tagad jau cita lieta! Sēžu - blakus stāv pāris jaunkundzes ar rokām turēdamies pie atbalsta stieņiem, tādējādi atsedzot vēdera lejasdaļas...Nu tā jau var braukt. Beigu beigās, kapēc es teicu, ka kontakts ar svešu ķermeni šķiet tik nepatīkams? Varbūt izlikties, ka gribu piedāvāt apsēsties? Ai, liecies mierā! Tūlīt tāpat jākāpj ārā.