| Apr. 7th, 2013 08:37 pm Dažādi robi ir jāaizpilda, un uz Rēzekni kādreiz mūžā jāaizbrauc. Gabals tomēr baigais, un visu dienu gāza sniegu, jo sevišķi tajā galā. Kad visi beidzot sēž tranportā, vienojušies, ka pirmā iestiprināšanās būs klidziņā, viss tā kā nostājas savās vietās. Klidziņas burgeris ir pavisam ciešams (varēja būt mazāk lillā sīpolu), un sniegs ap to vietu bira no zvaigžņotas debess.
Aiz Jēkabpils uznāca sajūta (tumsā raugoties tikai uz šoseju), ka esam nonākuši kādā mazapdzīvotā diezgan pārtikušā europas nomalē. Aber aiz Varakļāniem, tā saucamo šoseju neviens vairs tīrījis nebija. A nekas, tāpat jau galā visi tika, un drīz vien jau viesnīcas neoni no vienas fasādes rādīja skaidru uzrakstu: "snīca", no otras "tel".
Brokastu laikā (cīsiņi bija briesmīgi, bet personāls laipns) jāsāk risināt kvests par ko vilkt mugurā. Pēc īsās apgaitas vidē bija skaidrs, ka vajadzētu tikt cauri bez naglu apaviem. Lēmums uzvilkt trīs kārtas parasta apģērba augšgalā (divas sintētikas + kokvilnas tēkrekls) līdz pat starta brīdim rada šaubas.
Pēc šāviena viss atkal nostājas savās vietās, temps pilnīgi nejauši tiek uzņemts pārsniedzot paša optimistiskās prognozes. Tak tie velli bija salikuši distanci piecos apļos, ieskaitot Valdemāra ielu (mēles melš, ka tas deva savus 50m ascentu katrā aplī), un ne pārāk čaklais censonis 3.aplī ieguva slaveno "piedzītas" vai "smagas" kājas sindomu. Pulss pimro reizi mūžā neklausa pavisam aplamā veidā - nevar dabūt augšā līdz "darba režīmam". Finiša laime gan no tā nekļūst mazāka.
Tad vēl vietējās itāļu virtuves tests (klidziņa bija labāka), un mājupceļš ar pētniecību par "Rēzeknes brūvera izplatības areāla robežas statoil tipa uzpildes punktos". Viss bija tā vērts. 4 comments - Leave a comment |
