Obser Ver - October 24th, 2010

Daudz ko neesmu pratis un sapratis, kur nu vēl visas dīvainības, kuras pašā knapi pamanu ar gadiem.
Visvairāk es nesaprotu, vai es saprotu citus, tāpēc (nu jau tā retrospektīvi skatoties) esmu īpaši vājš disciplīnā ievelc viņu gultā. Šim apstāklim gan nav īpašas nozīmes no šībrīža pozīcijām raugoties, bet intīmas un personīgas sarunas manī bloķē domas, rada vēlmi novērsties, vai maskēties smieklu lēkmēs, un tādas īstas sarunas ļoti reti izdodas, arī ar pavisam tuviem cilvēkiem. Ļoti žēl, bet ko lai dara, atliek vien sarunāties ar sevi. Un tā pa īstam žēl tāpēc, ka diez ko citu dzīvē nevēlētos, kā saglabāt dažus labus draugus līdz sirmam vecumam (vai cik nu tur būs atvēlēts). Tos draugus, kuri manas dīvainības pamanījuši labu laiku pirms manis paša un par tām laipni pasmīn, savstarpējās sarunās droši vien labsirdīgi aprunā, bet tā pavisam mīļi aprunā, sak, redz kāds mums tas žibčiks. Pats tagad mokos galvu lauzīdams, vai atsvešināšanās no seniem draugiem ir dabīgs vecuma blakusprodukts, vai tuvojas kārtējā dziļā vilšanās. Vilšanās, ka neprotu nosargāt to, kas pašam tā pa īstam svarīgs. Vilšanās, ka tā arī neiemācīšos būt īsti atklāts un visi mēģinājumi beigsies pusratā, vai, kas vēl ļaunāk, izskatīsies pēc kaut kā pavisam cita.