| Nov. 17th, 2009 10:19 pm Ja jau valsts mūs īpaši neiepriecina savos svētkos, tad nākas to darīt pašiem. Pirmais solis ir aiziet uz Šanhaju. Reti sanāk, bet vienmēr gribas atgriezties. Tur tas oficiants, kurš laikam Ķīnā iemācījies slīdēt kā ēna. Vien pēdējos pāris gados viņš pasūtījumu pieraksta arī tad, ja pie galdiņa ir tikai divi ēst gribētāji. Agrāk atcerējās visu no galvas. Ēdiens joprojām garšo (arī saldskābā zivtiņa), pikantā zupa varēja būt maķenīt pikantāka.
Otrais solis ir koncerts spīķerī. Joprojām mazliet brīnos par šo savu izvēli, tak vairāk padomājot viss ir loģiski. Spīķeru zāle beidzot ir jāredz - tas skaidrs. Un ja ziņā pavīd Parša/Silabriedis - tur vairs šaubu nevar būt. Kopš neatminamiem laikiem (90to vidus) plauktā glabājas Paršas zīmējums, kuru nosolīju par Ls2. Izsole notika Silabrieža un citu aktīvistu organizētās akcijas "Vērsis uz jumta ir nenovēršams" ietvaros, un tajā tika vākti līdzekļi Akuratera muzeja balkoniņa rekonstrukcijai. Vai muzeja balkoniņš ir atjaunots, nezinu (ar akcijā iegūto naudu to noteikti izdarīt nevarēja), a zīmējums joprojām man ir. Nevarētu arī teikt, ka tajā pasākumā gadījās pilnīgi nejauši nonākt.
Vēsture vēsturei, bet latviešu mūzika (neticēsiet!) mani aizkustina. Uz šādu koncertu, teiksim tā, jauniešiem nākt īpaši nepatīk (spriežot pēc kontinenta), a velti, velti. Tas nekas, ka Ķeniņa "Tālā dārza putns" ir tipisks atkalizmantošanas produkts mūzikā (viena melodija gan kora dziesmai, gan solo) un Emīls Dārziņš rakstot "Sapņu tālumā" korim ir aizņēmies šo to no Alfrēda Kalniņa solodziesmas. Koncerts nebūtu koncerts, ja tur neparādītos kaut kas iepriekš nepieteikts, proti, paša Silabrieža sacerēta dziesma. Malači! Leave a comment |
