| Jun. 24th, 2008 05:40 pm Daži zina teikt, ka dienvidu vējš pie mums vispār tāds nekāds - ne pietiekoši stiprs, toties brāzmains. Tādiem, kas uz vēju dēļa uzkāpj pāris reižu sezonā, šodiena deva daudz jauna.
Mazliet vairāk pūļu nekā gribētos prasīja iestartēšana, jo pie krasta vējš pūš no visām pusēm un pilnīgi visādos stiprumos. Palēnām atejot no krasta, kļuva redzams, ka vai nu tie stāsti par dienvidvēju nav īsti pareizi, vai tas šodien tomēr nebija īsts dienvidnieks. Pēc kārtējā kritiena izrādījās, ka izcelt buru vairs nav pa spēkam - vējš rauj matus nost un viļņi tādi, ka uz dēļa knapi nosēdēt. Pēc 10+ mēģinājumiem spēciņš ir galā un tad sēžam stihijas vidū un lūkajamies tālēs. Patiesībā lūkojamies uz krastu - to tālo punktu, no kura sākta šī drausmīgā avantūra. Nēnu, cik atceros, gandrīz katrs nopietns burājiens ir gājis cauri stadijai "es no šīs vietas bez glābējiem neizkulšos", bet šoreiz - daudz reālāk. Garām aizzib profesionālis un uzsauc - Viss kārtībā?. - Protams!
Ko darīt? Atpūsties un mēģināt vēlreiz. Pēc divām stundām izkāpjot uz cietzemes tieši tajā vietā, kurā bija startēts - tas ir tas. Pa vidu dažreiz sanāca noķert vēju tā, ka dēlis aizskrēja - arī tas ir tas. Un galvenais - aizkreicēt atpakaļ no ezera vidus līdz vēlamajam punktam, ar krasta vēju. Mugura un rokas (krampis) būtu vēl jāpatrenē... Bet kā var likt lietā to dzelzs āķīti, ar kuru iekārties burā un ko nez kāpēc burātāji sauc par trapeci, vells viņu zina. Leave a comment |
