Obser Ver - September 10th, 2006

Kārtslēcējām ir ļoti proporcionāli ķermeņi. Varbūt dažos gadījumos ķermeņa augšdaļa mazliet pārspīlēta, bet kopumā - ļoti estētiski. Vismaz, salīdzinājumā ar lielāko daļu no sprinterēm, gargabalniecēm un (pasargdies!) lodesgrūdejām vai diskametējām. Iespējams, to nosaka sporta veida specifika - kārtslēcēja nedrīkst būt ne par smagu (aizvilkt līdz 4.70m ar daudz kg būs pagrūti), ne arī par vieglu (jābūt ļoti trenētām visām muskuļu grupām, arī rokām un presei).

Šad tad pie sevis apceru, kādas iespējas ir izkļūt no demogrāfiskās krīzes. Ne jau "valstiskā līmenī", bet tīri praktiksi. Sevišķi daudz pārdomu parādās tad, kad abi bērneļi (3g, 1g) beidzot norāvuši riktīgu vīrusu (viens sāka ceturtdien, otrs piebiedrojās sestdien, pilns vēdera simptomu komplekts).

Ar diviem bērniem ģimenē nekāds demogrāfiskais sprādziens valstī nav gaidāms. Vajadzētu ap 5-6. Cilvēki jau ir dažādi, bet savos apstākļos secinu, ka šāds rādītājs būtu milzīgs pārbaudījums mammai, varbūt pat salīdzināms ar nežēlību, gan pret mammu, gan pašiem bērniem. Ja mājā iezogas bacilis, kuru noķer visi 6? Bail iedomāties. Jau tagad sanāk, ka katram rokā pa vienam kunkstošam vai īdošam, ar kuru jāstaigā pa māju. Tas neglābj no brīžiem, kad aizgūtnēm bļauj abi. Nu sakiet man, cik ilgi cilvēks, kurš domā un jūt, to var izturēt?

Bet varbūt var izturēt daudz, un 2 bērni ir parasts egoisms? Iezogas ķecerīga doma - demogrāfisku krīzi valstī atrisinātu apmēram šāds tēviņu uzvedības modelis: apaugļot pēc iespējas vairāk mātīšu un neapgrūtināt sevi ar līdzjūtību par to, ka citiem tiek sabojāta dzīve. Pēc šādas domas sametas šķēmi.