The insufficiently lit side

Personīgas informācijas rakstīšana internetā ir neinteresanta. Es tikko nodzēsu kādas 8 rindiņas ar status update par savu dzīvi. Rakstīt muļķības arī tagad nav īsti vēlmes. Bet es jūtu, ka drīz sākšu to darīt.

Pēdējā laikā vienas un tās pašas dziesmas klausos uz riņķi. Skumjas, priecīgas, mierīgas, agresīvas, visas pēc kārtas, visas vienā jūklī, izraisot pretrunīgas emocijas.
Es pat nesaprotu kāpēc es te dažreiz kaut ko ierakstu, visi pagātnes ieraksti izklausās tik šausmīgi stulbi. Pagaidām turos un viņus nedzēšu, neskaitot dažus ļoti vecus, kas bija pašā sākumā, bet tie bija ļoti, ļoti stulbi. Ļoti.

Man besī dievs. Manā dzīvē viņš ik pa laikam kaut kur pārādās, pareizāksakot uzrodas kāds cilvēks, kas viņam tic. Mani tas nogurdina, es nesaprotu kā var ticēt dievam, kā vispār var kaut kam ticēt, tad jau labāk dzīvot absolūtā spekticismā uz visu pasauli un uz savu eksistenci. Manuprāt, daudz sakarīgāks pasaules uzskats, nekā ticēšana kaut kādai varenākai būtnei. Es agrāk domāju, ka dievam tic tikai muļķi, bet pārāk daudz tomēr gudru cilvēku arī ir ticīgi. Mani vairs neinteresē kāpēc, es vienkārši gribu viņu ārpus savas dzīves. Es gribu mierīgi smieties par jokiem, kurā jēzus tiek attēlots kā tizlenis, neuztraucoties, ka cilvēki man blakus uztvers to kā zaimošanu vai ko ellē ratā viņi tur domā. Es gribu smieties par visu, par nāvi un par nelaimēm un arī par visu reliģisko, jo nekā citādāk kā "smieklīgi" es visas reliģijas nespēju uztvert.

Darbu kavēju tikai tad, kad no rīta ir bijis sekss.

Man ir tāda sajūta, ka pakāpeniski aizvien vairāk zūd interese par daudzām lietām dzīvē, kas mani agrāk interesēja. Interesanti ar ko tas beigsies.

-Labi, es tad tevi eju modināt astoņos.
-Pliks?
-Tu gribi?
-Tu vari?

Es sevi speciāli mocu ar skumju mūziku, lai man būtu skumji. Es nezinu kāpēc, man it kā nav skumji. Varbūt tas nav speciāli, man vienkārši patīk konkrētā dziesma un tā ir tikai tāda blakusīpašība, ka viņa pie reizes ir arī skumja.

Tas kaut ko nozīmē? Es nezinu. Varbūt to, ka dzīve ir piepildīta, bet nav tādas laimes sajūtas. Un šeit rodas jautājums, no kā rodas laimes sajūta? No tā, ka tu kādu mīli? Diez vai tas ir vienīgas priekšnosacījums. Ja tev ir tikai mīlestība, bet nav nekādu primitīvo dzīves ērtību, tad no tā visa nav diži lielas jēgas. Ok, viena pati viņa neder, bet iespējams viņa ir obligātais priekšnosacījums priekš laimes.

Dažreiz ar mani cilvēki runā, bet viņiem negribas dzirdēt, kas man ir sakāms par viņu problēmām. Man tas nav saprotams, jo es kādam par savām problēmām stāstu tikai gadījumā, ja es gribu dzirdēt otra viedokli.

Man šķiet, ka es nemāku noteikt sievietes skaistumu pēc fotogrāfijas, ja fotogrāfija ir vienīgais faktors. Es to māku izdarīt tikai tad, ja es zinu kaut kādu papildinformāciju, kaut ko, kas man palīdz uzbūvēt priekšstatu par viņu. Tāda sajūta, ka man skaistums ir gandrīz vienaldzīgs. Vienu gan es zinu - ja meitene fotogrāfējas pie milzīga puķu krūma, tad viņa ir garlaicīga.

Pirmo reizi sapņoju par to, ko daudzreiz esmu domājis, par to, ko es ļoti vēlos un par to, kas man šķiet, ka ar mani dzīvē reāli arī notiks. Tas bija dīvaini tāpēc, ka pamodos un man šķita, ka sapnis bija īsts.

Laikam jāiziet ārā. Vienam.

Es gribu būt viens. Es negribu visu laiku ar kādu sarunāties, es gribu būt vientuļš. Tā ir idiotiska vēlme, jo ilgāk par pāris dienām es tā neizturēšu un atkal gribēšu kompāniju, bet šis racionālais arguments man neliedz vēlēties vientulību.

Es gāju pa tumsu pa kādu no ielām, blenzu uz mājām un sapratu, ka man tas patīk - vienkārši vazāties kaut kur nakts vidū pa Rīgu un tupa lūrēt uz visu pēc kārtas. Ieskatīties veikalu skatlogos, nopētīt visas nianses visu māju arhitektūrā, nesteigties, nopētīt visus uzrakstus. Tam visam ir kaut kāda savdabīga burvība.

Es jūtos ļoti labi pavadījis svētkus vienatnē. Tikai divas reizes vajadzēja pateikt "Jā, tev arī priecīgas", kad cilvēki ar mani sarunājoties (ne personā) novēlēja priecīgas Lieldienas.

Biju aizgājis uz Very Cool People koncertu. Patika ļoti, iešu cik vien iespējams uz visiem nākamajiem viņu koncertiem.

Es aizdomājos par to kā es sēdēšu uz kāda pakalna pļavas vidū, bet pļavā nebūs gara zāle, vismaz ne tur kur es sēdēšu - tā lai viss būtu labi pārredzams. Saule lies īpaši izteikti dzeltenu gaismu un pļavas dzeltenie augi būs vēl dzeltenāki, bet fonā būs zaļš mežs, pelēks ceļš un zilzaļa upe pie zaļa kalna. Un es sēdēšu kādā agrā rītā, kad temperatūra būs tikai kādi 19 grādi un skatīšos uz dažādajām krāsām un domāšu par to, kas šajā vietā ir noticis pirms 100 un 500 gadiem. Man galvā zīmēsies notikumi, manās domās pļavā materializēsies cilvēki vēsturiski nepareizos apģērbos, pa ceļu... jā, nu šeit nevajag daudz domāt, jās kāds ar zirgu, pa upi aizbrauks laiva un kalnā nenotiks nekas, tas tur atradīsies tieši tāds pats. Un es domāšu par to, cik man maz vajag, lai dzīve šķistu sasodīti skaista.

Skaistākais ir tas, ka realitāte būs ļoti līdzīga. Varbūt tur nebūs dzeltena pļava, varbūt tas nebūs agri no rīta, bet sajūta būs tā pati.

Man ir forši plāni kā mācīties no internetā pieejamajiem materiāliem. Man ir interese. Bet ar to vien ir par maz - vajag arī sistemātisku plānu, citādi pieejot tam visam tā abstrakti bez noteiktības nebūs rezultāta.

Iegāju forumā, kur cilvēki raksta suicidālas domas un to kā viņi plāno izdarīt pašnāvību un citi mēģina ar viņiem aprunāties un pārliecināt, ka tā darīt nevajag. Man šķiet, ka man tas varētu būt kā darbs - man maksātu un es runātu ar cilvēkiem. Man vienmēr ir izdevies labi vest sarunas, ieklausīties otra cilvēka problēmās un tiešām būt ieinteresētam otram cilvēkam palīdzēt. No otras puses būtu smagi uzzināt, ka kādam es neesmu bijis spējīgs palīdzēt.

Man patīk ēna, ko met meitenes mati, kad viņa pieliekusies kaut ko raksta uz bāra letes. Matu garumam ir neliela nozīme.

Vecākajam mūzikas failam uz mana datora pirms nedēļas apritēja 10 gadi. Tas gan nav pirmais mp3 fails, ko es dabūju no interneta, tam varētu būt kādi 13 gadi, bet tas zuda nebūtībā kopā ar 2gb cieto disku. Tajā laikā es mainot datorus informāciju nejēdzu pārnest uz jauno.

Tas laikam ir vecums, kad, beidzoties kaut kam skaistam, es spēju pateikt "bija forši" un samierināties, tā vietā, lai atteiktos saprast, ka nekas nav mūžīgs un visam kādreiz ir jābeidzas. Un jāsaka, ka tā ir daudz vieglāk.