(no subject)
Oct. 11th, 2012 | 07:57 pm
From:: obscurus
Pēdējā laikā vienas un tās pašas dziesmas klausos uz riņķi. Skumjas, priecīgas, mierīgas, agresīvas, visas pēc kārtas, visas vienā jūklī, izraisot pretrunīgas emocijas.
Es pat nesaprotu kāpēc es te dažreiz kaut ko ierakstu, visi pagātnes ieraksti izklausās tik šausmīgi stulbi. Pagaidām turos un viņus nedzēšu, neskaitot dažus ļoti vecus, kas bija pašā sākumā, bet tie bija ļoti, ļoti stulbi. Ļoti.
Man besī dievs. Manā dzīvē viņš ik pa laikam kaut kur pārādās, pareizāksakot uzrodas kāds cilvēks, kas viņam tic. Mani tas nogurdina, es nesaprotu kā var ticēt dievam, kā vispār var kaut kam ticēt, tad jau labāk dzīvot absolūtā spekticismā uz visu pasauli un uz savu eksistenci. Manuprāt, daudz sakarīgāks pasaules uzskats, nekā ticēšana kaut kādai varenākai būtnei. Es agrāk domāju, ka dievam tic tikai muļķi, bet pārāk daudz tomēr gudru cilvēku arī ir ticīgi. Mani vairs neinteresē kāpēc, es vienkārši gribu viņu ārpus savas dzīves. Es gribu mierīgi smieties par jokiem, kurā jēzus tiek attēlots kā tizlenis, neuztraucoties, ka cilvēki man blakus uztvers to kā zaimošanu vai ko ellē ratā viņi tur domā. Es gribu smieties par visu, par nāvi un par nelaimēm un arī par visu reliģisko, jo nekā citādāk kā "smieklīgi" es visas reliģijas nespēju uztvert.
Es pat nesaprotu kāpēc es te dažreiz kaut ko ierakstu, visi pagātnes ieraksti izklausās tik šausmīgi stulbi. Pagaidām turos un viņus nedzēšu, neskaitot dažus ļoti vecus, kas bija pašā sākumā, bet tie bija ļoti, ļoti stulbi. Ļoti.
Man besī dievs. Manā dzīvē viņš ik pa laikam kaut kur pārādās, pareizāksakot uzrodas kāds cilvēks, kas viņam tic. Mani tas nogurdina, es nesaprotu kā var ticēt dievam, kā vispār var kaut kam ticēt, tad jau labāk dzīvot absolūtā spekticismā uz visu pasauli un uz savu eksistenci. Manuprāt, daudz sakarīgāks pasaules uzskats, nekā ticēšana kaut kādai varenākai būtnei. Es agrāk domāju, ka dievam tic tikai muļķi, bet pārāk daudz tomēr gudru cilvēku arī ir ticīgi. Mani vairs neinteresē kāpēc, es vienkārši gribu viņu ārpus savas dzīves. Es gribu mierīgi smieties par jokiem, kurā jēzus tiek attēlots kā tizlenis, neuztraucoties, ka cilvēki man blakus uztvers to kā zaimošanu vai ko ellē ratā viņi tur domā. Es gribu smieties par visu, par nāvi un par nelaimēm un arī par visu reliģisko, jo nekā citādāk kā "smieklīgi" es visas reliģijas nespēju uztvert.