oblica

Šorīt atvēru "Valmieras piens" biezpienveidīgā izstrādājuma ar nosaukumu "Jaunais biezpiens" kārbiņu ar Ļoti Lielu Vēlmi ieraudzīt tajā tos graudainos, foršos, saldajā krējumā peldošos biezpiena gabaliņus.
Aplauzos, kad manam skatam pavērās kaut kas balts un pļurveidīgs. Neko darīt, sabēru sāli un mēģināju iemānīt sevī to balto, pļurveidīgo, piekožot klāt maizīti ar anšoviem.

Kad jau puspaēdusi secināju, ka pulkstens ķikajet un jāpasteidzas, gribēju atlkušos anšovus ievietot ledusskapī un tik sparīgi mēģināju pielocīt pie bundžas atpakaļ to metāla vāciņu, ka visa specifiski smaržojošā anšovu kārbas žļurga trāpīja man taisni klēpī.
Gāju mainīt bikses.

Ejot uz darbu tā "poļu migla" un pelēcība mani aš smacēja nost un krii  stilā pagaudos par meteoroloģiskajiem apstākļiem, pašausminājos par mūsu senču mazohistiskajām tieksmēm attiecībā uz apmešanās vietas izvēli (a varbūt viņi neizvēlējās, viņus atnesa ledājs un viņi šite atkusa?) un nosecināju, ka baigi obidna - šite pat nekas garšīgs neizaug - da pupas, zirņi, antonovkas un krizdoļi vien.

Kā lai cilvēks te jūtas laimīgs, m?

:))

PS Vispār jau viss ir labi - es tak tos anšovus varēju sev uzgāzt darbā, piedzimt kaut kur pie lapiem vai sāmiem un pupas man garšo.