| Zinu, ka lepnība ir grēks. |
[7. Jul 2008|13:51] |
Viena ieraksta dēļ aizdomājos par cepumiem, tantuku un tā...
Nekad neesmu devusi naudu ubagiem, nekad neesmu pēkšņa altruisma uzplūdā nopirkusi cepumus tantītei, kas, izrādījusi interesi par tiem, cenas dēļ atliek tos atpakaļ plauktā, nekad neesmu piemetusi naudiņu zālēm priekšā stāvošajam onkulītim aptiekā, redzot, ka viņam nesanāk. Ne tāpēc, ka nevarētu to atļauties, ne tāpēc, ka esmu izcili skopa, vienkārši šādos brīžos iedomājos, kā justos es to cilvēku vietā, kas manās acīs ir ieguvuši statusu "Nabadziņš".
Es justos pazemota. Reāli pazemota līdz sirds dziļumiem un visticamāk uzšņāktu palīdzības sniedzējam tā, ka otrreiz tas vairs nevienam cepumus nepirktu. To laikam sauc par lepnību, bet labāk lepni graužu sausu baranku, nekā baudu cepumiņus, ko man rokās iespiedis kāds labvēlis aiz žēluma. Tie cepumiņi man rīklē sprūstu.
Nja, tajā pašā laikā esmu vedusi drēbes uz baznīcu, lai izdala, kam vajag, likusi ēdamo atsevišķos maisiņos pirms ārā mešanas, zinot, ka vietējais bomzis būs priecīgs, zvanījusi uz ziedojumu tālruņiem, bet tas man šķiet bezpersoniskāk.
Iespējams, ka tā ir nevēlēšanās ieskatīties acīs tam, kuram klājas slikti un atzīt, ka jā, man ir žēl, tajā pašā laikā padomājot - ak, Dievs, lūdzu, lai mani nekad neviens šādi nežēlo.
Oblica, lepnība ir grēks! |
|
|