| Pusēsts ābols |
Feb. 26th, 2012|02:22 am |
Visu rītu jutu mutē asinis. Droši vien no neizgulēšanās, bet atkal jau cenšos pavilkt nakti garāku. Sekundi pa sekundei bīdīt prom mirkli, kad pamostas diena.
Vairs neprotu murgot.
Vairs neprotu pamosties blakus dunošai sirdij uz spilvena.
Pat visļaunākais un nepatīkamākais sapnis agri vai vēlu pārvēršas farsā. Baisie tēli kļūst tik komiski un izķēmoti, ka pilnīgi žēl metas.
Bezzobaini, noasiņojuši un lēni.
Aizveru durvis un smejos. Dejoju soli pa solim. Uz pirkstgaliem.
Tumsa pielavās un sabīstas pati no savas ēnas. Ielien stūrī.
Man vēl ir palikušas tās romantiskās bailes, kad vēlu nāku mājās un kāpņu telpa ir tumša.
Saņemos un aiztaustos līdz gaismas slēdzim pāri siltumvadam, apķepušai sienai un metāla plāksnei.
Dzirdu čīkstošās sienas un pulsu smadzenēs.
Ievelku elpu.
Ieslēdzu gaismu un ceru, ka aiz muguras neviena nav. |
|