| Ziemas bērns |
Oct. 19th, 2011|11:37 pm |
Tik ļoti ļoti gaidu ziemu. Pat atstāju uz paklājiņa pie ārdurvīm cepumus.
Pasaulei uzreiz tiek noapaļotas malas. Viss ir pieklusis un matēts, it kā gaidītu kaut ko ar aizturētu elpu.
Naktī viss mirgo, nav nekā konsekventa un loģiska. Kraukšķoša sniega garoza - baltais arī var būt necaurredzams. Ēnas, vēss miers, pēdiņu nospiedumi, pūkains sniegs mutē un nāsīs. Vienalga, vai skraidīt apkārt un komandēt kaujas pret sniegavētru, vai klusiņām apgulties un apsnigt, ziema mani apņem, sargā un silda. Katram pīrādziņam ir pildījums, lai arī cik maziņš.
Ļauties sniegam.
Ļauties sapņiem.
Nāc ātri, labi? :3 |
|