| Gandrīz aizmirsu |
Mar. 13th, 2011|03:37 pm |
Dievs ir nomināla, absolūta vērtība.
Dievs ir mīlestība.
Bet vienlaikus Viņš ir jebkur un visā.
(idejiski kaut kas līdzigs Ātmana- Brahmana savienībai, tikai daudz daudz vienkāršāk un vieglāk)
Cilvēks ir tas, kurš lietas skata neatkarīgi vienu no otras, lai gan pēc manas teorijas - viss ir mīlestība, līdz ar to nedalāma.
Līdzīgi uztveru arī patiesību. Ir viena absolūta patiesība, bet cilvēks nekad to nesaskata. Tādēļ, ir dažādi skolotāji (Jēzus, Buda utt), kas palīdz pieķerties vismaz vienam no patiesības stūriem.
Mums ir dota izvēle, kā dzīvot.
Mēs paši jau piedzimstot izvēlējāmies to, kas būtu jāsaprot/jāapgūst.
Tas, vai to izdarām, ir jau pavisam cits jautājums. Tīri relatīvi raugoties, ja vien tam pievērs uzmanību, saprast savu šīs dzīves sūtību/motivāciju, ir pavisam vienkārši.
Pēc nāves nebūs soģa vai elles.
Būs paša apziņa..esi vai neesi spējis pietuvoties Dievam. Varbūt tieši otrādi - visa dzīve nobumbulēta un iegūts karmiskais parāds?
Nav arī svarīgi, cik liels un plats varētu būt tas ceļš.
Nav obligāti jāglābj pasaule, vai jānovērš globālas katastrofas.
Tieši tik pat nozīmīgi var būt iemācīties veidot laimīgu ģimeni..iemācīties mīlēt otru cilvēku, pašam sevi.
Nedarīt pāri.
Visam ir savas konsekvences.
Ja nav vēlmes sekot kādam no jau bijušajiem skolotājiem, zemapziņa varbūt ir pats labākais skolotājs, kas ir katra cilvēka arsenālā.
Es turpinu izprast Jēzus nozīmi savā dzīvē, lai gan Bībele nekādā gadījumā nav labākā referenču meklēšanas vieta.
Dievs ir jāsajūt ar iekšām, ne prātu.
Prāts ir lēns.
Bet saprašana..nu tā nāk kaut kad vēlak x) |
|