| stay crunchy, even in milk |
[Jan. 12th, 2012|01:12 am] |
| [ | Skaņas |
| | sFP - free quiet | ] |
 |
|
|
| Trinity pit |
[Jan. 12th, 2012|11:57 pm] |
| [ | Sajūtas |
| |  amused | ] |
| [ | Skaņas |
| | BoF5 - Silver Tone | ] |
Trīsvienības bedre.
(Grāvis?)
Nu ja. Grūti tikt ārā no kaut kā tāda, kur esi bijis iestidzis gandrīz divus tūkstošus gadu.
Vienā punktā tomēr postmodernismam nepiekrītu - ir viens aspekts, kas vieno visu dzīvo un arī to, kas tikai izliekas dzīvs.
Fiziska nāve. Tā nav ne transcendentāla, ne fragmentāra, pat ne ironiska. Tā ir visreālākā un nemainīgākā no visām sastopamajām parādībām.
Citāts par absurda drāmu:
''Absurds piedāvāja tikai pasaules bezmērķības konstatēšanu un nāves gaidīšanu. Kā mākslas virziens beidza pastāvēt dažu gadu laikā, jo nepiedāvāja risinājumu.''
Paradoksāli, ne?!!11 *cough cough*
Laikam nav nekā biedējošāka par savas eksistences bezjēdzīguma aptveršanu. Pirkt lietas, lai radītu konvencionāli pieņemtu dzīvesveidu; Veikt sociālajam stāvoklim atbilstošas darbības; Iekļauties veidnē..kaut kādā..JELKāDā
Cilvēces muļķības vēsture.
Man ir pašai sava muļķības vēsture. And I'm glad.
Mani veido atbildības sajūta un mazliet vilnas. Parauj diedziņu un izirstu pa bumbiņām.
Un man ir vienalga, ka melnais nav krāsa! Melnos palagos gulēt ir visdrošāk un jaukāk.
 |
|
|
