| Neapturamais |
[Oct. 21st, 2011|10:06 pm] |
| [ | Sajūtas |
| |  touched | ] |
| [ | Skaņas |
| | Tesa - Pt.3 | ] |
Mājupnākot ielas galā atrodas pavisam parasta baznīca. Nekā īpaša. Parasti vēroju tās torni, kas, atkarībā no laikapstākļiem, maina krāsu. Šodien netīšām nokļuvu tai pavisam tuvu.
Pagalmā rindā sastādītie koki ritmiski kaisa lapas pa vējam. Dzelten-oranžas lāses. Ik brīdi kāda pieskaras vēl tik vasarīgi zaļajai zemei. Lēna, nevainojama deja un mazliet rietošas saules. Īsti nezinu kādēļ, bet apstājos. Vēroju. Izbaudu. Laiks kļūst nesvarīgs kā vēl nekad.
(Diev?)nams piepeši šķita patiesi svētīts, lai gan parasti par tādām lietām ķiķinu.
Van Gogs ir teicis, ka viņa baznīca ir saulespuķes.
Laikam atklāju savu baznīcu, bet tā nav ne ēka, ne tās būtība.
Aizmiegošo meditācija.
Krītošās lapas.
Rudens skartie.
Mēs paši? |
|
|