| Ponderings |
[Oct. 14th, 2011|01:01 pm] |
| [ | Sajūtas |
| |  silly | ] |
| [ | Skaņas |
| | Autobuss Debesīs - Visilgāk | ] |
Noteiktu mēness fāžu laikā izlienot caur noteiktām kopā saaugušām priedēm, varot pārvērsties par vilkaci.
Diez, par ko var pārvērsties tad, ja izlien caur virtuli, vai vismaz nelielu glābšanās riņķi?
Kā ir tiem, kuriem virtulis ir vienīgais glābšanās riņķis (zemeņu vai šokolādes glazūrā, ar kokosu skaidiņām)? Redzot uz ielas personu, kas sevi glābj ar šādiem palīgrīkiem, gribās blisināt acis un brēkt :''Re, kur steiks skrien!''
*varbūt ripo
Būtu labi, ja kāds beidzot izgudrotu teleportierus, nu kaut vai mazus lidojošus paklājus. Uzsēsties uz tāda (nevis uz KĀDA) un pukšķinot pacelties virs Rīgas jokaini mirdzošiem jumtiem. Varētu pie viena naktī izspiegot melno kaķi. Im absolutely sure, he's up to mischievous business, when noone's looking!
Varētu tā pavisam vienkārši aiziet uz smilšainu krastmalu, paļauties vējam un pārtapt par vētrasputnu.
Brīvu no atmiņām; brīvu no sevis; brīvu no asfalta, kurā tik dziļi esi iestidzis.
Tikai mirkli - Iepazīt rūsganā pasaules klaidoņa seju un dzirdēt sirdspukstus, bet neatšķirt, vai tie ir tikai tavi, vai visa dzīvā plašuma viļņošanās.
Vien smiltis atceras vārdus, ar kuriem atgriezties pie garām, bet nu jau sapņainām dienām.
Ja kādreiz vēl ciemos ierastos tukšās dienas, tad būtu jāsatinas mīkstā, siltā džemperī un jādungo dziesmiņas par sauli un krāsainām lapām. Tieši tik daudz  |
|
|
