| Zem mums |
[Feb. 22nd, 2011|12:24 am] |
| [ | Sajūtas |
| |  curious | ] |
| [ | Skaņas |
| | Interpol - My Chemistry | ] |
~Gah..atradu,pārlasīju, iepostoju, rofloju (rinse and repeat)
I so shouldn't be doing this!
Then again, pēc idejas, jāraksta ti ilgi, kamēr sanāk, bet GOSH, latviešu valodā rakstīt ir hardstuffz.
Izklausās pēc
pēc
izcentrifūgota suņa.
Pat Bērziņam afken ir talants (and more than me to make it clear), lai gan viņš pat necenšas. ><
* * *
Rīts bija slapjš un pelēks.
Es sēdēju ar seju pret jūru, pašā kraujas malā, kur pat īsti vairs zāle negribēja augt un vēroju izsalkušu mākoņu baru. Tie kā milzīgas švammes uzsūca sevī rītausmas krāsu.
Vējš ložņāja caur koku zariem, liekot tiem izskatīties pēc kustīgām miroņu rokām;
varbūt šodiena bija īpaša, varbūt viņam vienkārši bija apnicis darīt tās parastās lietas, ko visi vienmēr sagaida. Lai nu kā, tas vienu brīdi pat atrāvās no aizraujošās nodarbes, lai pieklauvētu pie manām ribām, bet tā kā mans parasti tik darbīgais orgāns atteicās komunicēt, garlaicības mākts, nozuda.
Jūra bija sastingusi un atgādināja šķidru, vēsu metālu.
Mazo saules stūrīti, kas jau tā ar piepūli kārpījās augšup, bija apstājušas mākoņu hordas. Gluži kā lielie bērni - spīdzinot pirmklasnieku - atņem tam visu mammas doto pusdienu naudu.
Tie uzblīda arvien lielāki un krāšņāki, skatam atklājot simtiem zaigojošu krāsu, bet krasta līnija kļuva arvien tumšāka. Šķita, saraujamies zem to mestās ēnas.
Koku saknes pārtapa smiltīs, tad putekļos.
Gaiss bija miris.
Arī es lēnām sažuvu, bet nespēju atraut acis no mirdzošajiem pūpēžiem, kurus kaut kas tik sīks kā dzīvība nebūtu varējis interesēt mazāk. Varbūt tie mūs nebija pamanījuši, varbūt tikai izlikās mūs neredzam, ej nu saproti.
Apziņa izstīdzēja.
Nez kādēļ atcerējos, ka cilvēki dara tāpat.
Nepaspēju tik saprast, vai viņi to iemācījās no mums, vai mēs no viņiem? |
|
|