| Reiz sensenos laikos.. |
[Jan. 20th, 2011|10:12 pm] |
| [ | Sajūtas |
| |  content | ] |
| [ | Skaņas |
| | Celtic frost - A dying god coming into human flesh | ] |
Man nevajadzēja pasauli un nebūt nesatraucos par to, ka šīs jūtas ir abpusējas.
Bija labi tā, kā ir.
Grāmata un tēja bija vis, ko man vajadzēja. Simtiem, tūkstošiem scenāriju, notikumu, izspēļu.
Ķermenis bija tik statisks un nevajadzīgs.
Čaula, no kuras ilgojos izkļūt, lai ātrāk redzētu, kas ir tajā ''otrā pusē''. Ziņkārība bija enormous..it's still like that.
Pulciņi, skola, ikdiena un viss pārējais bija tikai pielikums tam, kas norisinājās apziņā. Kaut kas blāvs..
Pati veidoju savu īsto-dzīvi°.
Ejot no viena punkta uz nākamo vai kaut kur atrodoties, pārsvarā biju autopilotā, pat nepiefiksēju, kur atrodos. Varbūt tas ir kaut kas līdzīgs komai... maziņai, apzinātai komai?
Ja es pašlaik spētu sev nelaist nevienu klāt, ja man nevienu un neko nevajadzētu, tad
~thoughts of bliss and ignorance~
varētu saplūst ar noteiktu mirkli un tā arī palikt. Būt tikai sev.
Neņemt un Nedot
Man ir apnicis mainīties, pārvērsties.
---Tā nav pieaugšana,
tā ir iekšējo orgānu izgriešana uz āru.
*yesterday was weird. Lai gan es novērsos and we decided on ''no hard feelings, tis just a game'', tikai centimetru tuvāk, and i would probably have a different today.
yarr.... |
|
|
scared