| Ķiršu vīns. |
May. 3rd, 2013|10:10 pm |
Izklausās lieliski. Saldi, sārti, ievelkoši. Gluži tāpat kā aveņu vīns, bet kad nonāku pie garšošanas, jaukā gaidu sajūta pārtop par vilšanos.
Tāpat kā tajā stāstā par mazo puisīti: Puisītis vienmēr bija sapņojis satikt lauvu-zvēru karali. Visi pieaugušie viņam stāstīja cik lauva ir liels, spēcīgs, drosmīgs un bīstams. Puisītis sapņoja par lauvu mājas lielumā, rūcam tik skaļi, ka lūst koki un sākas vētras. Kad viņu aizveda uz zoodārzu, puisītis tikai spēja izdvest:''Lauvu, es gribu redzēt lauvu.''Nonācis pie iežogojuma, viss, ko puisītis redzēja bija neliels, slinki guļošs radījums, ne tuvu tam, par ko bija sapņots. ''Vai tas tiešām ir lauva?'' Puisītis neticēja, bet pieaugušie māja ar galvu. ''Un tas ir viss?'' Puisītis bija vīlies.
Lielākā vilšanās manā dzīvē radusies no tā, ka ''visu varēsi darīt, kad būsi liela''. Esmu liela, laikam, bet visu ne tuvu nevar darīt. Labāk sēdētu smilšu kastē, ceptu smilšu kūkas un nedomātu par to, kā būs rīt, parīt, un vai vispār no manis ir jēga. |
|