| Turn on the light |
Jan. 30th, 2013|02:51 am |
Vairāk nekā stundu nosēdēju uz grīdas blenžot griestos un domājot, vai no tā visa šeit vispār ir kāda jēga. Izņemot fun in school, ir tikai blargh..
Atbraukt, mēģināt pārtaisīt savas dzīves ak tik konvenciālo modeli. No papildus kabatiņām un lentītēm uz tizlu disko bumbu. Pārmaiņa.Vienmēr esmu baidījusies no pārmaiņas. Tā kā tajā cepuru spēlē Elīna darīja - nelaida vaļā pirmo cepuri, kamēr jau neturējās pie nākamās. Man tāpat ir ar krastiem. Iesprūdu pa vidu starp egoismu un gļēvumu.
Decembrī, pēdējā LKA gadā mani pārņēma smieklīgi milzīgas eksistenciālās mokas. Piepeši viss, kas bija padarīts kļuva nožēlojams un retardēts. Pēkšņi vairs negribēju. Neko negribēju. Man bija tik ļoti bail attapties astoņu stundu darba dienā piecas reizes nedēļā kādā vietā, kur par virsstundām nemaksā.
Likās, ka paliekot mājās neko nepaspēšu, neko nesapratīšu, pazaudēšu pēdējās prāta paliekas. Toreiz ar Jaņč aizgājam piedzerties. Sapratu, ka man vajag to, kas ir uz salas. Nezinu, kas tieši bija katalizators - rums vai tas riebīgais stūris uz Lienes ielas. Alkoholisms ir prostitūcija. Sadzeries, uzšķērd sirdi un ļaujies morālam izdrāšanas aktam.
Tāpat uz lielāko daļu no augšas skatos. Tādas lietas nemainās. Aprobežoti un nezinoši. Nē, pat negrib zināt. Ja nevajadzētu dienišķo apbrīnas devu, mierīgi varētu pavisam to draudzīgo ģīmi aizvākt. Nu un? ''Jauni draugi''- pilnīgi pie vienas vietas.
I fail anyway.
Da labi, kamēr vēl pūkainais termofors manā eksistences plaknē, tikmēr viss kruta. |
|