| Miskastes .nfo |
Sep. 10th, 2012|09:25 pm |
Katru rītu bija jāceļas pirms pieciem, svētdienās agrāk, jo tik agri transports negāja un bija jāiet ar kājām. Auksts pavasaris bija. Visur elpas garaiņi, mazliet sarmas. Tas pierastais gājiens cauri tukšajai Vecrīgai uz to sasodīto viesnīcu man vēl joprojām mēdz murgos rādīties. Ka tikai nenokavētu, jo tad stabili pa galvu no Rūtas varēja dabūt. Jau tā knapi izkarojos, lai deguna kniedi nekonfiscētu. Mīlīga kundzīte my ass.. Ne tā ''mopīti'' atpakaļ noliki, dabūji stāties pretī desmitgalvu jūras lopam.
Saklāj brokastis, ap septiņiem sāk nākt tauta, uzliec savu feik smaidu un kā saulīte skraidi pa zāli novācot, pārklājot, pienesot, katram novēlot burveklīgi neaizmirstamu dienu. Ieej atpakaļ staffā, vēlme izvemties, bet nav laika, jo jātaisa nākamais aplis.
Drausmīgs riebums pret baltiem galdautiem.
Prieciņš par svaigi ceptajām bulciņām.
Novāc brokastis, uzklāj pusdienas, tas nekas, ja neviens neatnāk. Galvenais stāvēt pie ieejas ar uzmundrinošu ģīmi, laipni māt ar galvu un iet mazgāt virtuvi.
Pēc tumsas pārvelcies mājās, iekrīti gultā, sāpošās pēdas uz spilvena un ceri, ka rīt būs labāk. Labāk nekad nepalika. Pēc konsekutīvām bezbrīvdienu divām nedēļām fiziski un garīgi neizturēju. Pat kolēģu dēļ nebija vērts palikt. Huiņa. Nekad vairs.
Nauda nav tā vērta. |
|