| Nav jau īsti starpības. |
Jul. 17th, 2012|11:27 pm |
Ķermenis?
Nē, sirds ir mans templis.
Mamma kaut kad teica, ka neviens mani neprecēs, jo kurš gan mani varētu izturēt? Visa tā ņergāšanās, spēlēšanās un zeķu zaudēšana. Naktīs staigāšana. Skapī gulēšana. Muļķību runāšana. Zem segas lasīšana. Laikam jau taisnība. Mammas jāklausa.
Būs jānopērk tas lielais burbuļu pūšamais. Tad tāpat kā agrāk - sēdēt uz mazām trepītēm kaut kādā pagalmā un burbuļot. Prieks tāds pats kā pirms daudziem daudziem gadiem.
 |
|