| Neveselīgi |
Jun. 5th, 2012|04:09 pm |
Pēc pusnakts klaiņot pa Bastejkalnu ir kaut kā maģiski un pareizi. Slēpties no dzeltenajām ielu lampām. Mierīgi. Klusi. Neviena izņemot mani. Zaļums.
Sēdēju uz soliņa un skatījos tumsā. Labi, ka Rīga ir primitīva pilsēta un var redzēt zvaigznes, tikpat labi pilsētas varēja arī nebūt.
Domas sakārtojās virknēs - pēc auguma un nozīmes. Nevajadzīgo varēja tik viegli atmest.
Uznāca briesmīgs tautiskais sentiments, uz mirkli pat likās, ka nekur negribu braukt. Palikšu, ieaugšu un apsūnošu. Bet tā jau nevar. Tā tas nenotiek. Sapņi tā nestrādā.
Kongresu parkā netīši atskatījos un tikai tad pamanīju visskaistāko pilnmēnesi savā mūžā. Absurds.
Milzīga, apaļa kofekte. Vilku mēness.
Gribu decembri atkal. Decembris ir vilku mēnesis.
Nav jau nekur teikts, ka tur būs jāpaliek pavisam. |
|